Es ne tikai neticu, bet arī neļauju nevienam kaut ko sev solīt.

1.Es biju pavisam maziņa, tētis piezvanīja, teica, ka pēc pāris stundām būs. Nopriecājos, ka seņēmis dūšu mani apciemot. Nogaidījos visu dienu, sēdēju pīlādzī, kas auga pie mājas. Vēlu vakarā viņš atbrauca, nedaudz iedzēris, ar dāvanām un našķiem. Viņam nebija daudz laika, jo vilciens atpakaļ bija jau pavisam drīz. Es sēžot viņam uz pleciem, pavadīju viņu līdz pašai stacijai. Bet es jau biju visu dienu pārgaidījusies, par laimi, kopš tās reizes neticu nevienam viņa vārdam.

2. Mammai vispār nekad neesmu ticējusi, viņa to vien darīja kā solīja un stāstīja pasakas. Reiz viņa sēdēja zālājā un gleznoja, man bija kādi 14 gadi, viņa stāstīja man par plenēru Lietuvā uz kuru kopā mēs varētu doties, tad tur būs jahtu nometne, man varētu patikt. Tad gan es pateicu, ka jā, jā, būs kā vienmēr. Viņa ļoti sāpināta paskatījās uz mani, es neko. Pēc nedēļas aizbraucām uz Lietuvu, bet es tāpat vairs neticēju.

2.1 Lietuvā visu to laiku, kad māmiņa bija bohēmiski noziedējusi, ar mani laiku pavadīja tāds jauns puisis - Jakubass. Viņš man bija ļoti svarīgs, ļoti gādīgs un mīļš. Mēs braukājām apkārt viņa norūsējušajā Audī, peldējāmies, viņš stāstīja, ko nozīmē katrs viņa tetovējums, rādīja bildes ar savu mazo meitiņu, daudz stāstīja par viņu. Mēs apsolījāmies viens otram vēl satikties un dzīvot godīgi.

Es ļoti bieži par viņu iedomājos, tagad viņam vajadzētu būt 30(+/-).
Bet nebūs.
Mātes draugs kādu laiku atpakaļ izspļāva to, ka viņš pārdozējis.