es Rīgā ielidoju trešdienas vēlā vakarā un svētdienas rītā braucu jau projām.
pa vidam bija dzimšanas dienas un īpašā misija x 3
neatlika īpaši daudz laika lai kaut ko sarunātu ārpus ģimenes.
pozitīvi, ka dažu stundu laikā saorganizējās džeki, kuri parasti pēc nedēļu ilgas plānošanas, tāpat nesaorganizējas.
bēdīgi, ka nesanāca satikt dažas dāmas.

mega pārsteigums - māsai vajadzēja vakariņām kaut ko nopirkt, mēs iegājām rimītī. brāļa draudzene, kura ļoti atgādina mani pašu, jo viņai arī viss tāds īpašs un šalles visur un mētelītis... es nezinu kā tas notikās, bet es viņas šallē sapinos. konkrēti - tā aptinās man ap kājām. tā nu mēs stāvam rimītī pie gaļas plaukta un zirgojamies par viņas šalli un manām kājām un to, ka es domāju, ka es atkal kādam sunim esmu uzkāpusi virsū, līdz es pamanu ka mani kāds stipri vēro. es skatos un nespēju noticēt. tas bija tāds mirklis kā filmās, palēninājumā. līdz atkal ir kliegšana un apskaušanās. labi, ka es K šallē satinos un mēs sākām par to runāt, jo savādāk es un mana kolosālā ex-kolēģe, mēs būtu pagājušas viena otrai garām.

tas satraucošākais tajā visā ir fakes, ka es negaidīti un neplānoti satikt kādu jauku cilvēku. man tas notiek tik reti. Vācijā viss ir tik liels un proporcionāli es pazīstu tik maz cilvēku. tādi saskrējieni man vienmēr liekas kā mazas likteņa dāvaniņas.