ziņoju - cibas adrese nav aizmirsta. biju aizņemta. ne tik daudz cik darbos, bet smadzenē - tā darbojās pat miegā.

nupat gan viens posms laikam būs noslēdzies. šodien ir mana pēdējā darba diena šajā gadā. priekšā tikai haļava :D un nedaudz sāpju, bet tā vajag.

viena no lietām, kas ar dienas precizitāti noslēdzas ir šefu maiņa.
pirms pāris nedēļām it kā bez iemesla atnāca mūsu vadonis, sāka runāt un beigu beigās gandrīz vai izspļāva, ka ar 1.1. mēs nebūsim vairs viņa pakļautībā. mana pirmā reakcija bija viegls šoks. es divas dienas nevarēju neko apēst. man ir negatīva pieredze, tāpēc darba pārrunās es vienmēr zondēju vai es varēšu sastrādāties ar manu priekšāstāvētāju/sēdētāju. Un tagad man neprasot, viņu man atņem! tagad ar laika nobīdi pat nedaudz smejos pati par sevi. es esmu pieradusi būt tā izvēlīgā, es esmu darba ņēmēja, kas izvēlas no lielā piedāvājumu klāsta firmu, vadītāju, tēmu etc. bet nu visa pārējā pasaule visu laiku dzīvo savādāk. sapratu, ka tā bijusi mana privilēģija visu šo laiku.

lai vai kā, īstā problēma bija, ka mana jaunā šefene ir duma kaza, ko es ciest nevaru. neciešanas iemesls sākās nesen, kad viņa pārņēma vienu no projektiem, kurā es strādāju un nereaģēja ne uz vienu manu ieteikumu, norādījumu(normāla parādība, esmu pieradusi), bet tā vietā uzbrauca, kur ir problēma, ka pēc 8h darba dienas es nevaru strādāt virsstundas līdz plkst 20 (šis gan ir asinis uzdzenoši, jo iemesls virsstundām bija laicīga nereaģēšana uz maniem brīdinājumiem). un te man jāpiemin mana kolosālā kolēģe, kura ar jautājumiem palīdzēja man saprast kāpēc tieši viņa man nepatīk. aiztaupot patiesības meklēšanas mokas, pateikšu atbildi - manas pašas nespējas pateikt: "mans darba laiks ir beidzies un šis nebija saskaņots", bet taisnošanās un jušanās vainīgai.

šodien braucot uz darbu es izdomāju, ka tā dumā kaza var būt duma un kaza, bet man viņa būs pretinieces uz/pret ko trenēties. Challenge accepted! pozitīvais bija tas, ka viņa to visu palīdzēja novest līdz taustāmam rezultātam sasaucot sapulci vakardienas sapulces izvērtēšanai. kuras laikā viņa atkal mani mēģināja aizvainot un es atkal nereaģēju!!! es tik nenormāli ar sevi lepojos, ka es to izstāstīt nevaru!!! es nekļuvu emocionāla, neatbildēju uz apvainojumiem, nemēģināju nekādīgi atdarīt, bet konstruktīvi turpināju sarunu. papildus eiforija sākās, kad pamanīju, ka viņas sejā parādās drudža izsitumi, viņas āda reaģēja uz manu nereaģēšanu(es lasu ļoti interesantu grāmatu par ķermeņa pazīmēm)!!! bet nu dura viņa tomēr nav, jo sapratusi, ka es nepavilkšos, viņa pārstāja apvainojumus. mēs pabeidzām sarunu konstruktīvi, viņa gan tad vēl mēģināja uzkāpt uz pirkstiem sakot, ka man nav plāna uz ko atbildēju, ka ir gan un nosaucu divus konkrētas taustāmas lietas un beigās vēl pateicos par sarunu.

iespējams kādam nejaušam lasītājam tas viss liekas pēc bērnudārza vai slima suņa murgiem, bet es esmu nenormāli lepna par sevi, par savu savaldību un emocionālo noturību. draugi, tas ir GADU darbs ar sevi. gadu. bet nu es zinu pilnīgi droši, ka es to varu un varēšu.