mani tagad neatstāj sajūta, ka vēl kaut kas notikās, es tikai nevaru vairs atcerēties, kas īsti.
smieklīgi bija, ka tad kad konstatēju, ka somas nav, pateicu: "nu es tāda kā aita!" un Anna uzreiz no aizmugures sāk blēt. smējāmies par mazās spēju vienmēr atdarināt dzīvnieku skaņas, bet tajā pašā laikā man bija tāda maza laimes sajūta, ka ja arī nav naudas vakariņām un telefona, lai piezvanītu un saorganizētu atgūšanu, tad tomēr vienmēr var atrast kaut ko par ko pasmieties.