vakar bija jocīga diena.
viss sākās it kā labi - Anna pamodās mundra un aktīva.
bet nu tā kā iepriekš bija t, tad tomēr vedu pie doka.
aizgāju pie auto un gandrīz neatpazinu - putniem, kas dzīvo augšā kokos, laikam bija bijusi mega super caureja. jocīgi gan, ka tikai mans auto bija tik ļoti apskādēts. citiem minimāli.
pie doka viss ok. bet S darba vēstule, ko paņēmu līdz, palika nenosūtīta. trīsreiz gāju uz pastu. pirmās divās bija vēl ciet, trešajā rinda stāvēja ārā uz ielas.
labi. braucam uz darbu pēc darba kompja. viss ok, tikai jau gandrīz pie mājām atcerējos, ka strāvas vadu nepaņēmu līdz. Jau gribēju mest riņķī, kad ieraudzīju, ka Anna jau guļ.
nu neko. braucam tomēr uz mājām.
pēcpusdienā karinu drēbes uz balkona un Anna ieskrien iekšā un aiztaisa durvis un rokturi, ko vislaik nevarēja aizsniegt nofiksē - esmu iespundēta jeb pareizāk sakot izspundēta. labi, ka tas notika īsi pirms trijiem, kad lielie parasti nāk mājās.
nākošais starpgadījums, braucot atkal uz darbu. redzu, ka krustojumā zaļais un uzgāzēju nedaudz. mirkli pēc tam zibsnis. jā, fotoradars. ehh....
tad pie kanu mani gandrīz velosipēdists sabrauca. Maksis mani izglāba (no balkona arī, tāpēc vakarā bija lepns kā tītars).
bet vislielākie podi bija, ka pēc kanu aizbraucām uz veikalu pēc kaut kā garšīga un konstatējām, ka maka ta nau! ar visu rokassomu. atcerējos, ka kanu man tā vēl bija. braucām atpakaļ, bet tur jau viss slēgts. protams visu laiku es tā braukājos pa sastrēgumlaiku, tāpēc viss vēl maksimāli lēni. somā arī telefons, tāpēc nevaru piezvanīt trenerim un paprasīt vai nav kaut kur pievākta tā mana taša. nu neko braucam mājās un vienīgais prieciņš, ka dzīvokļa atslēgas kabatā, ne somā.
piebraucam pie dzīvokļa un es gandrīz biju gatava nobučot Līnas treneri, kura pacietīgi stāvēja pie mūsu mājas ar manu somu.
tjā.
man gan jorpojām likās, ka lai arī jocīga, diena nav bijusi nemaz tik slikta.
bet tad kad Annis mocījās 4h nevarēdama aizmigt, tad gan man likās, ka nu gan ir drusku pa daudz vienai dienai.