Redzi, mana pirmā reakcija toreiz bija - kas tad es pa princesi, ka nevaru saprast, ko man 2,5 ārsti saka. likās vai tiešām es esmu tik aprobežota, ka nespēju iebraukt un saprast. mans bērnu ārsts atdeva man ticību manam saprātam. doki nolažoja. iemesli ir saprotami - viņiem tāds konveijers, ka viņiem nav laika un vēlēšanās pievērsties katram pacientam atsevišķi. visi 3 teica, ka jāgriež. bumbulis konstatēts, kāmēr nebūs izgriezts tikmēr neko citu nedarīs.

Man savukārt tas neliekas loģiski. es zinu, ka Mērfijam ir taisnība - kas noticis vienu reizi, var notikt atkal. ja mans līdzšinējais dzīvesveids mani ir padarījis slimu, tad jāmaina dzīvesveids, pirmāmkārtām.

visi 2,5 ārsti pasakot, ka jāgriež un nav nekā ko es pati varētu darīt, lai situācija mainītos, mani burtiski aizdzina meklēt tās iespējas pašai. visi teica, ka ja bumbulis ir uzaudzis, tad nekur viņš nepazudīs, bet es ikdienā spogulī redzu, ka ir brīži, ka viņš nemaz nav redzams. loģiski es gribu atrast to mirkli, kad ir neredzamāks, uztaustīt, kas pie tā noved un tad darī to biežāk. Pēc tam man ir plāns aiziet pie radiologa, lai viņš apstiprina vai noliedz progresu. Katrā ziņā, manu elpošanu bumbulis vairs nenospiež. aŗī ēdiena norīšanu nepavada diskomforts kā tas bija sākumā.

jodēta sāls man ir mājās, bet ņemot vērā, cik es bieži gatavoju un cik bieži beru sāli, varu apgalvot, ka tas būtībā neietekmē manu uzturu. Un vispār man ir selēns arī viens pats. ja būs dienas, kad daudz lietošu sāli, tad dzeršu tikai selēna tableti.