Par uzticēšanos
Kad sestdien skatījām ģimnāziju, tad izvērtās interesanta saruna ar vienu no skolotājiem.
Visa cita starpā arī pieminējām ceļu uz skolu.
Ka vasarā ar ričāgu brauks, bet ziemā ar sab.trans. Skolotājs tā paskatījās manī un teica - bet tie taču ir 7km!
Nu jā, un? Viņš turpina, ka varbūt no 7-8 klases. Es atbildēju, ja Maksis jau visu gadu viens ar riteni uz treniņu brauc ~2,5km ziemā pa tumsu un arī sniegu.
Skolotājs izbrīnījās un vien noteica, ka es ļoti uzticos bērnam.

Mani tas pārsteidza, bet uzreiz arī nācās secināt, ka jā, es patiešām viņam uzticos.
un tas ir arī iemesls kāpēc es uzskatu, ka viņam joprojām nevajag mobilo.
Es zinu, ka viņš ir saprātīgs bērns un man nav vajadzības viņu kontrolēt un ik mirkli zināt, kur viņš atrodas.
turklāt - ja pēkšņi es viņu nevarētu sazvanīt, ko tādā gadījumā darīt? lekt kājās un sākt ķemmēt pilsētu?

Es zinu, ka viss būs kārtībā, jo tā tam vienkārši jābūt.
Bet ja nebūs, nu tad arī mobilais tur diezvai palīdzēs.