10:16
Jau kādu laiku esmu sev netipiski mierīga. Ja parasti uzsprāgu uz kaut kādām bērnu izdarībām, tad tagad vien pasmejos. Manu pacietību tagad visvairāk meitenes pārbauda. Līnai sākas kas līdzīgs ar ko Maksis jau gadus 4 mani eglē dzen, bet Annai neklausīšana šobrīd ir kā spēle. Nekas jauns un tiksim galā, vienīgais iemesls kāpēc vilcienos ir sabiedrības defaulta reakcija uz raudošu bērnu. Stulbi, bet tomēr tas ietekmē.
Vienalga - man prieks par savu pēkšņo iekšējo mieru un attieksmes maiņu. Man ir sajūta, ka esmu atguvusi kontroli pār sevi un savu dzīvi (es gan nezināju, ka biju to pazaudējusi).
13:34
Līgums ir parakstīts!
Protams sīkums, jo viss tikai tagad tā īsti sāksies. zīmīgā datumā 4. maijā.
bet tāpēc, ka tik ļoti vilkās un pa vidam es biju zaudējusi ticību pati sev, tad gribās svinēt!
joks gan tāds, ka kopš vakardienas man ir vēl divi citi darba piedāvājumi! viens no tiem tāds ļoti kruts.
bet es vēl tik kruta nejūtos, lai pieņemtu.
starp citu, es pati sevi darbā visdrīzāk neņemtu, jo neskatoties uz to, kas rakstīts uz papīra - aprīlī būs divi gadi kopš es aizgāju dekrētā un neesmu strādājusi pilnu slodzi. divi gadi IT ir daudz.
mēģināšu pierunāt Stefanu aizdot naudiš un aizbraukšu pamācīties.
bet vispār - es jūtos kolosāli. apmierināts kā sivēns dubļos. Attiecībā uz darbu ir piepildījies viss, ko es vēlējos. viss! nu tik jāstrādā, lai tā ievēlēšanās nepagriežas pret mani pašu.
13:40 - Par uzticēšanos
Kad sestdien skatījām ģimnāziju, tad izvērtās interesanta saruna ar vienu no skolotājiem.
Visa cita starpā arī pieminējām ceļu uz skolu.
Ka vasarā ar ričāgu brauks, bet ziemā ar sab.trans. Skolotājs tā paskatījās manī un teica - bet tie taču ir 7km!
Nu jā, un? Viņš turpina, ka varbūt no 7-8 klases. Es atbildēju, ja Maksis jau visu gadu viens ar riteni uz treniņu brauc ~2,5km ziemā pa tumsu un arī sniegu.
Skolotājs izbrīnījās un vien noteica, ka es ļoti uzticos bērnam.
Mani tas pārsteidza, bet uzreiz arī nācās secināt, ka jā, es patiešām viņam uzticos.
un tas ir arī iemesls kāpēc es uzskatu, ka viņam joprojām nevajag mobilo.
Es zinu, ka viņš ir saprātīgs bērns un man nav vajadzības viņu kontrolēt un ik mirkli zināt, kur viņš atrodas.
turklāt - ja pēkšņi es viņu nevarētu sazvanīt, ko tādā gadījumā darīt? lekt kājās un sākt ķemmēt pilsētu?
Es zinu, ka viss būs kārtībā, jo tā tam vienkārši jābūt.
Bet ja nebūs, nu tad arī mobilais tur diezvai palīdzēs.