Jau kādu laiku esmu sev netipiski mierīga. Ja parasti uzsprāgu uz kaut kādām bērnu izdarībām, tad tagad vien pasmejos. Manu pacietību tagad visvairāk meitenes pārbauda. Līnai sākas kas līdzīgs ar ko Maksis jau gadus 4 mani eglē dzen, bet Annai neklausīšana šobrīd ir kā spēle. Nekas jauns un tiksim galā, vienīgais iemesls kāpēc vilcienos ir sabiedrības defaulta reakcija uz raudošu bērnu. Stulbi, bet tomēr tas ietekmē.

Vienalga - man prieks par savu pēkšņo iekšējo mieru un attieksmes maiņu. Man ir sajūta, ka esmu atguvusi kontroli pār sevi un savu dzīvi (es gan nezināju, ka biju to pazaudējusi).