Iiiii un aaaa.

Bijām rāpties pa virvēm un laisties lejā. Izgājām bērnu maršrutus, kāmēr es pēdējos gaidīju, Maksis aizskrēja uz grūto. Vēlāk ejam skatamies, kur tad ir mūsu Tarzāns. Ha! Sēž augšā uz platformas un raud! Viņam esot bail. Mēģināju kā mācēju iedrošināt, viss velti. Tā kā aiz puikas neviens nebija rāpos pati. Tikko biju nonākusi uz dēla platformas tā viņš aizgāja! Un tad es sapratu ka ir ziepes, jo man ir bail! Tur tādi baļķīši trosēs iekarināti, švankājas uz visām pusēm un nekādas palīgvirves, tikai drošības virve un tas viss aptuveni 10m augstumā.
Garš stāsts īsi- pārgāju pati, bez palīdzības, bet otreiz neparakstīšos. Rokas sāp nenormāli. Likās ka neatstūrēšu mājās tos 40km.

Bet tagad jau trešo stundu nēsāju slimo Annu uz rokām. B/d pēkšņi 38.4. Tagad vēl pacēlās, tad nu vien vajadzēja meklēt svecītes. S būs pēc astoņiem no 4 dienu komandējuma. Un labi ka tā, man mazais nespēks.