kad visa ciba & co tik vienbalsīgi izteica "nē" bītlenei, sāku revidēt savu resno drēbju skapi un atradu mazvilkto vai vispār nevilkto Mango suite štātīti. ar draudzenes palīdzību piemeklēju blūzi, kas šorīt gan vairs nederēja. braucot ar velo uzvilku kediņas, somu un spicenes ieliku plānajā mugursomā. vienkārši un eleganti! sēžot sedlos gan atklājās, ka it kā ērtā žakete, tomēr tā pabriesmīgi plecos žņaudzas turot rokas uz stūres. bija nedaudz bail, ka muguras vīle atnāks vaļā, bet nu noturējās.

un tagad satraucošā daļa - intervija ilga 2h!!!!!!!!!!! šefs nebija klāt, bet ienāca apsveicināties un beigās, lai pateiktu, ka pietiks taču reiz pļāpāt. mans potenciālais darbu vadītājs bija ļoti patīkams jaunēklis. mums abiem būtība ir līdzīga darba pieredze un ilgums. ja viņš mācēs mani bremzēt, es domāju mēs varēsim ļoti labi sastrādāties.

J mani noķēra pie lifta un uzreiz pavēstīja, ka jaunēklis darba kabinetā ieradies atbrīvots un smaidīgs. man arī pašai bija nojausma, ka es nošarmēju, jo vairākkārtīgi teica, ka šīs nedēļas laikā dos ziņu kā izskatās un cik tālu ir ar pārējiem pieteikumiem. nu redzēs.

veca firma, jauni cilvēki - varētu būt interesanti. vēl jovairāk, ka viņi plāno ieviest ISO sertifikātu, kas būtu neatņemama pieredze kā tāda. vienīgi, ja tiešais šefs ir jaunāks par mani un līdzvērtīgs pieredzē, tad man gribēsies izrauties finišā. es stipri šaubos vai viņš spēs mani noturēt rāmjos. bet nu dzīvosim - redzēsim.