naktī dzirdēju mazo raudam jeb pareizāk sakot īdam. vienreiz un otreiz. starpā varēja būt 30 sekundes vai 30 minūtes. instinkts lika celties un iet, bet egoisms pavēlēja gulēt. gulēju. S no rīta teica, ka nav dzirdējis pilnīgi neko.

pamodāmies, pačurājām un gājām skatīties kā Annis guļ. bez sedziņas bēbīšpozā uz vēdera ar dupsi gaisā. kāmēr meklēju kameru, lai nobildētu (man gandrīz nemaz nav bilžu, kur viņa guļ), tikmēr mazums pamodās, notupās uz celīšiem un izstiepa rociņas gaisā. acis joprojām ciet, bet mazā sejiņa apņēmīgi pauda - "ņemiet mani! izemiet mani no gultiņas, es jau esmu pamodusies!"

reizēm gribas, lai viņa vienmēr paliek tāda maza mīļa pūkainīte. vēl nerunā pretī, vēl nav savas iešanas un darīšanas.

jā, starp citu, Anna joprojām nestaigā, bet beidzot stāv nepieturoties. un viņa norāda ar pirkstu, ko grib. es joprojām viņu baroju ar krūti. S lūdz, lai beidzu, bet man piena vēl ļoti daudz un mazajai krūtsēšana viennozīmīgi ir labsajūtas laiks. tad kāpēc pārtraukt? tikai tāpēc, ka kādai tantei liekas, ka gadu vecs bērns ir jau liels?