Es taču nerakstīju, ka mēs neizsakāmies krāšņi arī latviski, bet ne literāri. Kaut vai - ciskas kāju augšstilbu vietā.
Vai arī, kad vecāmamma mūs lika bērnībā gulēt, tad mums ar māsu patika tas joks, kur mēs viņai sakām "arlabunakti", bet viņa atbild "uz blusu jakti".

Bet nu tu vari būt droša, tavi bērni noteikti būs daudz veiksmīgāki sociālie projekti, tv neskarti un himnu arī zinās, bet vai viņiem sirds notrīsēs pieaugušiem, kad skanēs "Saule, pērkons, Daugava" - tas vēl ir jautājums.