nu, vecākiem jau vispār nākas runāt ar bērnu. tiklīdz viņi aiziet nost no tādām tēmām kā "nomazgā rokas un nāc ēst", viņi aiziet uz vidi. runā par grāmatu varoņiem, pasaules dabu, rāda rotaļlietas. katrā valstī tomēr vienoti kaut kas tiek popularizēts, kaut vai vienoti jociņi, kas tad nošķir dažādu tautību cilvēkus. es pati esmu no tiem, kam patiktos iet uz operu puķainos šortos, un attiecīgi neiespringstu uz bērnu pucēšanu svētkos (nu labi, vide uzspiež), turklāt no grāmatām mēs jau gadiem ilgi lasām pārsvarā Lindgrēnu. bet paliek kaut kāda pieaugušo kultūras nodošana bērniem. starp citu, humora izjūta ir lieta, kas nošķir tautas, un humors neiedzimst, to iemanto. visa valsts parasti ir skatījusies vienas un tās pašas komēdijas (man kā vēsturniecei; brjuki prevraščajutsa un tamlīdzīgi), un kaut kas tāds tiek nodots bērniem.