ir jau ir ļoti daudz, bet es esmu pārņemta ar to, kas man nav.

par mammas trūkumu. ikdienā es labi ar to sadzīvoju, bet ir gadījumi, situācijas, kad līdz kaulam skaudri apzinos - tas ir zudis uz mūžiem. tie mirkļi ir paralizējoši. kaut kas, kas ir uzskatīts par pašsaprotamu ir zudis un tikai tad tiek apjausts, cik ļoti fundamentāls un vajadzīgs tas ir bijis. mamma nekad nekad vairs mani neapciemos. es nekad nekad ar mammu neiešu uz kafejnīcu. es nekad nekad vairs neskaitīšu savu dzejoli mammai māmiņdienā. mamma nekad, nekad vairs neuzliks roku man uz pieres, kad es būšu slima un mani mocīs murgi. lai cik labi būtu visās citās dzīves frontēs, to tā īsti nevar izsāpēt un pārsāpēt. tas būs tas, kas vienmēr trūks.