man ir vīrs ar kolosālu humoru un neatlaidību.
šobrīd viņš izmanto jebkuru iespēju, lai "neuzkrītoši" mani pārliecinātu, ka man nevajag auto :)
vakar atkal aizpļāpājāmies un vienā brīdī es viņam teicu, ka dažos musturos es rīkojos ļoti līdzīgi mammai, kura par spīti atbalsta trūkumam vienā brīdī pateica "ai!", atmeta ar roku neatbalstītājiem un darīja kā bija izdomājusi. viena pati.

arī ar māsu runāju par mammu. par vēlmi pēc atzinības. es mēģinu māsu bremzēt, jo viņa arī alkst pēc atzinības, pēc laba vārda, bet tos nesaņem. tik dod un dod pati. teicu, ka manuprāt mamma izdega dodot. māsa spēji atbildēja, ka viņai par to nav jādomā divreiz, labāk izdegt dodot nekā jebkā savādāk.

kopš viņa to pateica, vislaik domāju. pirms kāda laika atklāju, ka mani nav revolucionāra gēna un nu man jāsecina arī laikam, ka man nav izdegšanas gēna. vai arī es palieku veca un inerta. es gribu balansu. es gribu gan dot, gan ņemt. "dodot gūtais neatņemams!" bet es pilnīgi noteikti nekāpšu sev pāri, lai tikai kādam atvieglotu dzīvi. varbūt tāpēc, ka es vairākkārt esmu pieredzējusi, ka tie, kuri grib, lai viņiem kaut ko atvieglina, ne tikai par citiem neparūpējas, bet arī paši par sevi.