šodien staigāju pa Liepāju un domāju - ko, lai izdomā, lai mēs varētu dzīvot Liepājā.
pagaidām izdomāju, ka vēl jāpadomā.
kad iegāju frizētavā, tad friziere novērtējot kosmetoloģes veikumu pateica: skaistam viss ir skaists.
atbildēju, ka mana oma vienmēr teica, ka skaistam skaista nelaime.
friziere šausminājās, bet es domāju par savu skaisto nelaimi.
un tūlīt pat sev atgādināju, ka es nemaz nevaru bez nelaimēm un cik labi, ka tā nelaime ir tik skaista, lai gan skaidra.

tērēju milzu summas par grāmatām. Vientulību tīklā (-50%) gan tomēr nenopirku. bet 40 citas grāmatas gan. dulla. kā es to visu aizvedīšu....? lasīju daudz nedēļas laikrakstu, atklāju, ka Klubs palicis ļoti saistošs un piefiksēju, ka es karojošā latviete Vācijā, Rīgā pie pirmās iespējas pāreju uz krievu valodu! pārsteidzu pati sevi ar šo atziņu. apsolījos sev, ka darīšu tāpat kā raksta autors (diemžēl neatceros, kur tieši to lasīju) - krieviski tikai ar pensionāriem un tūristiem. līdz šim gan nav sanācis, jo tajā pašā frizētavā viss krievu personāls ar mani runāja tikai un vienīgi latviski. turklāt labi. vienīgā meitenes kļūda bija "nospiedīsies" vietā pateikts "atspiedīsies".

un tagad pats svarīgākais.
jūra un jūrmala šodien bija neganti skaistas. jūra viegli dusmīga, aukains vējš un smiltis, kas kā pasaku fejas vai teiksmainas čūskas skrēja viegli pār kāpām, locoties un vijoties.