Ļoti precīzi pateici. :) Es šādos gadījumos mēdzu gan grēkot (stāstot savu pieredzi), gan retumis izdodas atcerēties šo principu un tad es pasaku - "Malacis!". Man ir svarīgi nemelot - un ja es nevaru atzīt, ka rezultāts ir fantastisks un unikāls, es varu uzteikt cilvēku par to, ka viņš kaut ko beidzot ir iemācījies, sapratis u.t.t. - tātad - progresējis. Un attiecīgi - cilvēks, kurš kaut ko iemācās, progresē, saprot - ir malacis (un es to varu no visas sirds pateikt).:)

(Reply to this) (Thread)

Es šorīt skaitīju, ka ar savu Melno mēnesi komunikācijas mājā esmu līdz baltkvēlei izbesījusi jau četrus cibiņus (K, K, S, P). ja vēl kādu neesmu pieskaitījusi, lai atsaucas!

Es apbrīnoju cilvēkus, kuri prot to, ko es pati gribētu iemācīties. Šitos pašus K, K, S, P es varētu paslavēt un apbrīnot pavisam par ko citu nekā viņi gaida :)

Apdomāju arī, kāpēc es nebārstos ar komplimentiem brīžos, kad tos no manis gaida. Laikam tāpēc, ka man ir bijis maz ikdienišķas saskarsmes ar maziem bērniem, kas pēc noklusējuma paredz tekstus "tu pats uzrāpies uz krēsla? malacis! uzzīmēji trīs klekšus uz sienas? skaisti! pirmo reizi patstāvīgi ieslēdzi gāzes plīti? es nemaz nešaubījos, ka tu vari!"

(Reply to this) (Parent)

Vai tu vari aprakstīt to sajūtu, kas pārņem tevi situācijā, kad nepieciešams pateikt "nē" savtīgam izmantotājam?

(Reply to this) (Thread)

Dzīvnieku pasaulē tā varētu būt sastingšana kā aizsardzības veids - paknābās un aizies. Diemžēl cilvēku pasaulē tas neiedarbojas, mani ne tikai paknābā, bet sāk ēst, un tad nu man jādomā, vai ļaut nograuzt sev kādu ķermeņa daļu izdzīvošanas vārdā, vai arī pretoties (un varbūt mirt).

(To nograužamo ķermeņa daļu nav daudz atlicis, man atliek vairs vienīgi pretoties.)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu tas ko tu apraksti ir kā tas izskatās no ārpuses, bet es piemēram izjūtu vainas sajūtu, ka ar savu "nē" es varētu aizvainot cilvēku, pat ja tas ir savtīgs izmantotājs, un ja saprāts gūst virsroku un tomēr izdodas izmocīt "nē", sajūta suka paliek un nākas to glušīt ar taisonšanos sev, ka tas otrs to ir pelnījis. Man ir interesanti, ko izjūt citi cilvēki šajos brīžos.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nē, šīs ir tieši manas iekšējās sajūtas. No ārpuses tas izskatās kā "šitā neiejūtīgā kuce man nedod naudu un pat nejūtas vainīga, vai tad viņa nesaprot, ka man VAJAG! Un kas, ka es iepriekšējos trīs parādus neesmu atdevis? Nopelnīšu un atdošu!" (u.tml., jo izmantošanas veidi jau ir daudzi un dažādi, ne tikai finansiāli)
Bet tad, kad es pasaku nē, man ir atvieglojuma sajūta, ka izdevies no situācijas izsprukt dzīvai (un neapgrauztai).

(Reply to this) (Parent)

Varbūt man derētu padomāt, kāpēc es visu laiku attopos šajās bīstamajās situācijās (mainās tikai pretspēlētāji), kāpēc man nav alternatīvas dzīves, kurā nebūtu nepieciešamības aizstāvēties, jo nebūtu apdraudējuma.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

By any chance, vai tev kāds no vecākiem nav bijis pārāk kontrolējošs un despotisks?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Mamma.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Same here.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Manā pieticīgajā pieredzē, ja izmantotāju izdodas pasūtīt tūlīt un uz vietas, tad nekādu sliktu sajūtu, viena vienīga laime.

Tas gan reti izdodas, un pieņemu to prasītāju "man-viss-pienākas-a-tev-tāpat-neko-nevajag" kā īstenās patiesības paudēju.

Arī māmiņa :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

oi, cik precīza definīcija! Tā, kas pēdiņās :)

(Reply to this) (Parent)