Nu tas ko tu apraksti ir kā tas izskatās no ārpuses, bet es piemēram izjūtu vainas sajūtu, ka ar savu "nē" es varētu aizvainot cilvēku, pat ja tas ir savtīgs izmantotājs, un ja saprāts gūst virsroku un tomēr izdodas izmocīt "nē", sajūta suka paliek un nākas to glušīt ar taisonšanos sev, ka tas otrs to ir pelnījis. Man ir interesanti, ko izjūt citi cilvēki šajos brīžos.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nē, šīs ir tieši manas iekšējās sajūtas. No ārpuses tas izskatās kā "šitā neiejūtīgā kuce man nedod naudu un pat nejūtas vainīga, vai tad viņa nesaprot, ka man VAJAG! Un kas, ka es iepriekšējos trīs parādus neesmu atdevis? Nopelnīšu un atdošu!" (u.tml., jo izmantošanas veidi jau ir daudzi un dažādi, ne tikai finansiāli)
Bet tad, kad es pasaku nē, man ir atvieglojuma sajūta, ka izdevies no situācijas izsprukt dzīvai (un neapgrauztai).

(Reply to this) (Parent)

Varbūt man derētu padomāt, kāpēc es visu laiku attopos šajās bīstamajās situācijās (mainās tikai pretspēlētāji), kāpēc man nav alternatīvas dzīves, kurā nebūtu nepieciešamības aizstāvēties, jo nebūtu apdraudējuma.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

By any chance, vai tev kāds no vecākiem nav bijis pārāk kontrolējošs un despotisks?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Mamma.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Same here.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Manā pieticīgajā pieredzē, ja izmantotāju izdodas pasūtīt tūlīt un uz vietas, tad nekādu sliktu sajūtu, viena vienīga laime.

Tas gan reti izdodas, un pieņemu to prasītāju "man-viss-pienākas-a-tev-tāpat-neko-nevajag" kā īstenās patiesības paudēju.

Arī māmiņa :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

oi, cik precīza definīcija! Tā, kas pēdiņās :)

(Reply to this) (Parent)