19.7.10 23:07
Pisģec, kur es tik čakla mātes meita piedzimusi, pati brīnos - notīrīti, nomazgāti un sasaldēti 10 litri upeņu, uzceptas četras rabarberu plātsmaizes un
pīrāgs x2, kuru jau sen gribēju izmēģināt, bet biešu lapas nekādi negadījās pie rokas. Man sanāca nedaudz par sāļu, bet garšo lieliski, tāds ļoti vienkāršs, patiess, pat sirsnīgs ēdiens, cerības nepievīla, tā kā cepiet, ir gana vienkārši un garšo forši, tāds brokastu/vakariņu paēdiens sanāk. Rīt noteikti vēl kādu krējuma mērcīti klāt uzjaukšu, šodien spēka vairs nav, un lieki piebilst, ka tuvāko mēnesi es virtuvei ne tuvumā rādīties negribu, un man jau arī vairs ledusskapī nekā tāda, paldies Dievam, nav, kas solās tūlīt, tūlīt sabojāties. Nu, varbūt tikai izņemot 50 lauku olas un kilogramu lociņu, bet par to, lai rūpējas kāds cits, man
zajebal mūžam būt vienīgajai, kas piedalās no laukiem atvesto produktu glābšanas misijās.
19.7.10 18:40
Esmu tāda dura, nekad nestrebju karstu tas saucas, bet vajadzētu, vajadzētu aizbraukt, pateikt visu, ko domāju, un aizbraukt uz neatgriešanos, bet, ko es, es visu dienu ņemos ar tām nolādētajām upenēm, prātoju, ka nekad mūžā negribētu būt mājsaimniece un ka man nav spēka un laika vilkties uz garāžu pakaļ mašīnai, iebraukšu pie viņa rīt no rīta, bet tad vairs nebūs tas, es vairs nebūšu dusmīga, tikai apvainojusies, nomurmināšu klusu labrītu, pēc tam būs episks sekss, es aizmirsīšu, kāpēc vispār atbraucu, un tā tas notiek vienmēr, un tas ir neverending story, es saku - apburts aplis.
19.7.10 15:08
Man ir jauna mīļākā dziesma žanrā
"Es tevi mīlu, bet tu esi pēdējais kretīns, un tev par mani vienmēr bijis nospļauties" -
Bet es saņemšos, ja.
19.7.10 13:56
Ap krēslas laiku braukšu uz ciemu. Savākt savas mantas. Visas. Un atdot. Viņējās. Līdz pēdējai. Visas.
19.7.10 11:16
Man pēc tās elektrotraumas tāda dīvaina
juška visu laiku, es agrāk bez problēmām varēju uzrikšot uz piekto stāvu, pēc notikuma savukārt, ja eju vecajā tempā, mani augšā gandrīz piemeklē infarkts tā kritiski paātrinātā pulsa un elpas trūkuma dēļ. Turklāt man pat šī rīta nosacītais dzestrumiņš uzdzen reiboņus un karstuma viļņus it kā man tuvotos menopauze, laikam jāaiziet līdz sirsniņārstam, lai izdomā, ko ar to aritmiju darīt.
Nu ja, bet es jau atkal aizrāvos, runājot par neinteresantu huiņu, kas, kā zināms, allaž bijis mans mīļākais temats, jo kā nekā viss patiešām svarīgais, ko šorīt gribēju jums pavēstīt, ir, ka šorīt man pa galvu maļas Lenona Woman, acīmredzot mana zemapziņa jau atkal sirgst ar uzmanības trūkumu, un vispār jau tai dziesmai nav ne vainas, man tikai nepatīk viņa balss - nu kā vīrietis var kaut ko tādu dziedāt tik sievišķīgā balsī.
19.7.10 00:41
Un, bāc, tas ir neticami, es jau atkal esmu palaidusi garām lietu, man sāk likties, saule manī neglābjami iemīlējusies - ne Lietuvā, ne pa ceļam uz Rīgu, ne Rīgā nekā vairāk par pilināšanu man nelaimējās sajust.
19.7.10 00:25
Nevaru saprast, vai gads fakultātē, pamatā kontaktējoties ar puišiem, man ir nācis par labu vai sliktu, ja jau vīrieši arvien biežāk mani sāk uztvert kā savējo? Man nav iebildumu, ir interesanti, es tikai par savu sievišķo identitāti raizējos.
19.7.10 00:01
Oh, honey, I`m home - noguris, tikko tikai beidzis mazgāt un griezt visu to kaudzi zaļumu, rabarberu, piparmētru etc., rīt savukārt jāsaldē upenes un jādomā, kur likt tās tonnas lociņu. Divas dienas leišos ir tieši laikā, visu var paspēt: pastrīdēties, pasmieties, ogas saēsties un salasīt, šašlikus uzcept, uz veikalu aizbraukt un pa kapiem pavazāties vienpadsmitos vakarā. Kas interesanti, pirmo reizi mūžā pūtu alkometrā, apjuku, to aparātu ieraugot, lietuviešu
ments, tāds jauns, simpātisks puisis, savukārt atjokoja, ka pie viņiem jau sen vairs nav aparātu ar trubiņu kā Latvijā, šeitan ir tādi, kur vienkārši jāuzpūš virsū, vai nav kruti, ko.
Un, mājās atbraucot, nespēju ne nopriecāties, es kļūstu arvien drošāka un labāka, 330 km un tikai viena kļūda, tiesa visnotaļ riskanata - uzsāku apdzīšanu, nemanot, ka priekšā pārbrauktuve, savā joslā atgriezos 100 metrus no pārbrauktuves, samazināju ātrumu uz 70, tad 50, kā zīmēs norādīts, bet, pirmkārt, apdzīt, cik tur tos metrus pirms pārbrauktuvēm, nedrīkst, otrkārt, es pat nepametu acis uz luksoforu, nemaz nerunājot par sliedēm. Stulbi, nu, sūdi taču varēja sanākt. Bet, ko nu par to, Volfītis beidzot ir savaldīts, labi, ka nomainīja tos gultņus, beidzot riteņi klausa stūrei uz vārda.
Nu jā, un es domāju, tas būtu forši, ja es kādreiz dzīvotu Lietuvā, dīvaini, bet tur viss notiek kaut kā sirsnīgāk kā šeit.
upd: un, ak dievs, ak dievs, tās pareizi noregulētās lampas ir kaut kas superīgs, ieslēdzu tālās, ceļš kā uz paplātes, kā kinozālē, pirms tam tā īsti nemaz nesapratu, kāpēc tādas vajadzīgas, nebija diezko lielāks vēriens kā tuvajām, bet tagad, ak jel, visu laiku sajūsmināti slēdzu iekšā un ārā, varbūt tāpēc menti apturēja un lika alkometrā pūst :D