Izbraukājām visu līdz pat Engurei, atpakaļceļā noslīkām krusā, apgāztos kokos un lietū.
Jūtos no tā visa, no pasaules un cilvēkiem nogurusi, gribu vairs tikai lācim klēpī ieritināties, lai aizmigtu un pamostos, kā mēs tajos saulainajos rītos modāmies, kad ābeles ziedēja galvgalī, un istabā smaržoja pēc mīlestības. Ir ļoti, ļoti skumji.