Oh, honey, I`m home - noguris, tikko tikai beidzis mazgāt un griezt visu to kaudzi zaļumu, rabarberu, piparmētru etc., rīt savukārt jāsaldē upenes un jādomā, kur likt tās tonnas lociņu. Divas dienas leišos ir tieši laikā, visu var paspēt: pastrīdēties, pasmieties, ogas saēsties un salasīt, šašlikus uzcept, uz veikalu aizbraukt un pa kapiem pavazāties vienpadsmitos vakarā. Kas interesanti, pirmo reizi mūžā pūtu alkometrā, apjuku, to aparātu ieraugot, lietuviešu ments, tāds jauns, simpātisks puisis, savukārt atjokoja, ka pie viņiem jau sen vairs nav aparātu ar trubiņu kā Latvijā, šeitan ir tādi, kur vienkārši jāuzpūš virsū, vai nav kruti, ko.
Un, mājās atbraucot, nespēju ne nopriecāties, es kļūstu arvien drošāka un labāka, 330 km un tikai viena kļūda, tiesa visnotaļ riskanata - uzsāku apdzīšanu, nemanot, ka priekšā pārbrauktuve, savā joslā atgriezos 100 metrus no pārbrauktuves, samazināju ātrumu uz 70, tad 50, kā zīmēs norādīts, bet, pirmkārt, apdzīt, cik tur tos metrus pirms pārbrauktuvēm, nedrīkst, otrkārt, es pat nepametu acis uz luksoforu, nemaz nerunājot par sliedēm. Stulbi, nu, sūdi taču varēja sanākt. Bet, ko nu par to, Volfītis beidzot ir savaldīts, labi, ka nomainīja tos gultņus, beidzot riteņi klausa stūrei uz vārda.
Nu jā, un es domāju, tas būtu forši, ja es kādreiz dzīvotu Lietuvā, dīvaini, bet tur viss notiek kaut kā sirsnīgāk kā šeit.
upd: un, ak dievs, ak dievs, tās pareizi noregulētās lampas ir kaut kas superīgs, ieslēdzu tālās, ceļš kā uz paplātes, kā kinozālē, pirms tam tā īsti nemaz nesapratu, kāpēc tādas vajadzīgas, nebija diezko lielāks vēriens kā tuvajām, bet tagad, ak jel, visu laiku sajūsmināti slēdzu iekšā un ārā, varbūt tāpēc menti apturēja un lika alkometrā pūst :D