Ja paskaita, tad, ja ne citu, pieredzējušāku, vadītāju spēja reaģēt uz manām kļūdām, es būtu iekūlusies jau četrās vieglās avārijās - divās aklās zonas dēļ, divās tāpēc, ka spogulī sāku skatīties tikai pēc manevra uzsākšanas. 

Un vēl es nemāku parkoties, parkojos kā caca - šķībi, greizi, nepareizi - un, ja man nedod Dievs, tagad vajadzētu kaut kur izpildīt paralēlo parkošanos starp mašīnām, būtu sūdi vagā - es ne drusciņ vairs neatceros tos soļus, bet mašīnu just es nejūtu, nav man tādas domāšanas, lai es loģiski spētu izspriest, kur man tagad stūre jāgriež, lai ielīstu tur vai šur, tas kaut vai tās atpakaļgaitas dēļ, kurā es, protams, braucu nesalīdzināmi labāk kā pirmo reizi, kad mēģināju, bet nesalīdzināmi sliktāk kā uz priekšu. Kad man jābrauc atpakaļgaitā, es parasti pirms tam pasēžu un padomāju, kur man labāk griezt stūri, bet tik bieži mani plāni izrādās nekam nederīgi, ka es liekos sev vienkārši tupa kā zābaks.