Zemenītes uz mana brokastu galda, kā jau katru vasaru, pārliecināja par to, ka ziemā tās man garšo daudz, daudz labāk kā vasarā. Nekad, godīgi sakot, neesmu bijusi apsēsta ar zemenēm, drīzāk ar avenēm, mellenēm un saldajiem ķiršiem.
Velns, un, par zemenēm runājot, tikko atcerējos, ka šonakt arī sapnī pie manis zemenes bija. Lielas, es pat teiktu, ka milzīgas, un tumši, tumši sarkanā, es pat teiktu, ka bordo, krāsā. Mīlestība būs. Nē, ir. Vakardien, kad viņš mani apskāvis sēdēja, es sapratu, ka nemainītu viņu ne pret vienu, ne pret diviem vai trijiem citiem šajā pasaulē. Ir tik ļoti labi.