Es gribu ne tikai nojaust, es gribu pārliecināties, ka varu kaut ko izdarīt no sākuma līdz beigām un ka varu to izdarīt labi, jo mani jau gadiem moka šaubas par manām intelektuālajām spējām. Minētās šaubas ir galvenais iemesls, kāpēc es vienmēr uzņemos vairāk, kā spēju nest - uzņemoties ko sarežģītu, es ceru, ka man izdosies ar to tikt galā, tādējādi ļaujot sev pārliecināties, ka mazvērtības kompleksi par manām zemajām prāta spējām ir nepamatoti. Starp citu, domājot par šo, ienāca prātā, ka pie mana šķietami nejaušā paraduma tēlot no sevis gudrāku, kā esmu, un pie manas mūžīgās vēlmes paspīdēt arī vainīga tikai un vienīgi mazvērtības sajūta. Un vispār sanāk, ka katru reizi, kad esmu kādu izlabojusi, norādījusi uz kāda kļūdu vai pat pazemojusi, ņirgājoties par kāda nespēju kaut ko saprast vai izdarīt, esmu to darījusi tikai un vienīgi tāpēc, ka mani pašu māc kompleksi šajā ziņā. Fui, nelabi metas, kad iedomājos, ka patiesībā esmu tikai kompleksu mākts sīkpilsonis, kas ik uz soļa cenšas citiem rādīt savu pārākumu. Nožēlojami.
Lai gan no citas puses lūkojoties, viss, kā man pietrūkst, lai citi mani uzskatītu par foršu, ir kompleksi par savu izskatu, jo, ja es mocītos arī ar tiem, tad es, acīs skatoties, prastu paņirgāties ne tikai par kāda prāta spējām, bet arī par izskatu, tādējādi izraisot vispārējas bailes un iedzenot citos respektu pret mani. Un vispār - nav slikts plāns :D

Post Scriptum vietā gribēju piebilst, ka paralēli mazvērtības kompleksiem par to, ka neesmu pietiekami gudra un izglītota, mani moka aizdomas, ka pie manas neizdarības vairāk ir vainojams slinkums un gribasspēka trūkums, nekā šķības, greizas un nepareizas prāta spējas.