Es gribu ne tikai nojaust, es
gribu pārliecināties, ka varu kaut ko izdarīt no sākuma līdz beigām un
ka varu to izdarīt labi, jo mani jau gadiem moka šaubas par manām
intelektuālajām spējām. Minētās šaubas ir galvenais iemesls, kāpēc es
vienmēr uzņemos vairāk, kā spēju nest - uzņemoties ko sarežģītu, es
ceru, ka man izdosies ar to tikt galā, tādējādi ļaujot sev
pārliecināties, ka mazvērtības kompleksi par manām zemajām prāta spējām
ir nepamatoti. Starp citu, domājot par šo, ienāca prātā, ka pie mana
šķietami nejaušā paraduma tēlot no sevis gudrāku, kā esmu, un pie manas
mūžīgās vēlmes paspīdēt arī
vainīga tikai un vienīgi mazvērtības sajūta. Un vispār sanāk, ka katru
reizi, kad esmu kādu izlabojusi, norādījusi uz kāda kļūdu vai pat
pazemojusi, ņirgājoties par kāda nespēju kaut ko saprast vai izdarīt,
esmu to darījusi tikai un vienīgi tāpēc, ka mani pašu māc kompleksi
šajā ziņā. Fui, nelabi metas, kad iedomājos, ka patiesībā esmu tikai
kompleksu mākts sīkpilsonis, kas ik uz soļa cenšas citiem rādīt savu
pārākumu. Nožēlojami.
Lai gan no citas puses lūkojoties, viss, kā man pietrūkst, lai citi mani uzskatītu par foršu,
ir kompleksi par savu izskatu, jo, ja es mocītos arī ar tiem, tad es,
acīs skatoties, prastu paņirgāties ne tikai par kāda prāta spējām, bet
arī par izskatu, tādējādi izraisot vispārējas bailes un iedzenot citos
respektu pret mani. Un vispār - nav slikts plāns :D
Post Scriptum vietā gribēju piebilst, ka paralēli mazvērtības
kompleksiem par to, ka neesmu pietiekami gudra un izglītota, mani moka
aizdomas, ka pie manas neizdarības vairāk ir vainojams slinkums un
gribasspēka trūkums, nekā šķības, greizas un nepareizas prāta spējas.