Ja pieņemam uzskatu, ka katrs dzīvojam savā subjektīvajā pasaulē, tad jāatzīst arī tas, ka mums nav svarīgi, ko notikums nozīmē vispār jeb no objektīva skatupunkta, bet būtiskākais ir tas, ko notikums nozīmē mums pašiem. Tas nozīmē, ka mani, globālā kontekstā ņemot, "pavisam mazsvarīgie" kompleksi ir vissvarīgākie un visnozīmīgākie, kas man var būt, un mani nekādi nemierina doma par to, ka klājas vēl sliktāk :)
Turklāt, manuprāt, sevis salīdzināšana ar tiem, kuriem sokas sliktāk, nekādi neveicina progresu un virzību uz priekšu, uz augšu, jo, paskatoties uz to, kuram iet draņķīgāk, sāk likties, ka pašam ir tīri labi, tādējādi liekot apstāties savā attīstībā vai .. bļē, sanāk, Mik, ka tas, ko Tu nosauci par "pilnvērtīgu dzīves baudīšanu", manuprāt, ir apstāšanās savā attīstībā :D