Biju slimnīcā pie savas jaunkundzes. Liekas - tīri ņipra par spīti tam, ka bērnu klīniskā smird pēc ēdnīcas un logu spraugās svilpo vējš. Viņa, nabaga cilvēks, iesprostota vienā palātā ar desmitgadīgiem meiteņiem. No otras puses - jūnijā viņai paliek 18 un šī ir beidzamā iespēja pagulēt vienā palātā ar bērniņiem.
Viena meitenīte, gadus sešus veca, izskatījās galīgi bēdīgi - galviņa  apsaitēta, sejiņa saskrāpēta - viņai uzbrucis suns. Bet blakus bija mamma un tas nozīmē, ka mazā nejutās tik slikti, jo, kad tādā vecumā māte ir blakus, kļūst labāk gan fiziski, gan garīgi.
Otra meitenīte, manas jaunkundzes vārdiem sakot, ir mana kopija bērnībā gan izskata, gan uzvedības ziņā. Labi, jā, matu griezums un vaibsti tiešām atgādināja to, kāda biju desmit gadu vecumā, taču, ja uzvedos tā, kā uzvedas viņa, tad nudien varu šauties nost. Man, sarunājoties ar savu j-k-dzi, tas skuķis, goda vārds, izbesīja. Sākot jau ar vienkāršām frāzēm, kuras viņa, sarunājoties ar māti, teica visbiežāk - "Bet man jau ir desmit!" un "Es pati zinu!".
Trešā bērniņa man sametās dikti žēl. Guļ viena pati meitenīte, nabadzīte. Ne viņai šokolādēm un apelsīniem nokrāmēts galds, ne mobilais telefons (atšķirībā no tās otras desmitgadīgās). J-k-dze mācēja stāstīt, ka tas bērns ir no laukiem un vecākiem nav iespējas braukāties šurpu turpu. Tāpēc viņa tur mokās kā bārenīte. Pēc operācijas, kas bija pirms vairākām dienām, neko nav ēdusi un, jau kuro dienu, ir pieslēgta pie sistēmas. Kaut kā žēl sametās, ka tādam mazam knauķim vienam pašam jāvāļājas svešā pilsētā, slimnīcas gultā, kur nav nedz kāda gardumiņa ko ieēst, nedz mammas, ko samīļot.
Liku savai j-k-dzei vakarā pabarot to bērnu ar visiem tiem šokolādes, augļu un smalkmaizīšu kalniem, kas sakrauti uz viņas nakts skapīša. Ceru, ka viņa tā darīs.