Bērnībā vecāki īrēja pusi vasarnīcas Zvejniekciemā. Māja saucās Žubītes, tās vārti bija tieši pretīm stabiņam, kurš apzīmēja 50. kilometru (autobusa pietura arī saucās "50. kilometrs"). Kopš tā laika man 50 kilometri palikuši kā tāds etalons attālumam. Pat ne tā, ka tālu vai tuvu, bet vienkārši šāda distance ir pārvarama. Atcerējos to šovakar, kad Waze rādīja 50km līdz Rīgas mājām.

Zvejniekciema māja piederēja Vilmas tantei, viņa bija atraitne. Vīrs - Alberts - bijis zvejnieks, miris kad man bija pāris gadu, viņu neatceros. Esot mīlējis atkārtot: "Jā, tie bija tie sliktie Ulmaņlaiki, kad dibenu ar pankūku slaucīja." Laikam jau Vadoņa laikos labi klājies. Alberts stipri mīlējis sīvo, par ko Vilmas tante viņu, savukārt, stipri nemīlējusi. Lai izvairītos no konfliktiem, Alberts dārza dziļumā bija uzcēlis mazu namiņu, kuru mēs saucām par Alberthollu (joks man pieleca stipri vēlāk). Namiņš bija godam uztaisīts, zaļš ar baltiem logu rāmjiem, viena siena visa stiklota, pa to redzama vakara saule un ceriņkrūmi. Iekšā milzīga zofā, apaļš galds, tālajā stūrī skapis, kurā varēja ielīst iekšā. Pie durvīm pakaramais. Kad Alberts atnācis mājā no ostas un nolicies gulēt Alberthollā, Vilmai skaidrs, ka šis dzēris. Šī klāt, tut kak tut, meklēt sīvo. Leģenda stāsta, kad nekad nav atradusi, jo Alberts to slēpis pašā redzamākajā vietā - uz pakaramā uzkārto bikšu kabatā.