Jāsaka, ka es tevi īsti nesaprotu. Ļoti švaki pārzinu filozofiju, taču ar dekartismu/apgaismību tu, šķiet, domā individuālisma/cilvēktiesību rašanos (Amerikas Neatkarības deklarācija un Franču Lielā). Līdz ar to neizprotu, kāpēc tu individuālismu uzskati par pasaules glābšanas zīmi (vai izraisītāju). Es romantismu uztveru kā koncentrēšanos uz sevi, kā tu pareizi raksti, nevis lūgumu miljoniem par apskāvieniem.

Es galīgi nepiekrītu, ka Bahs ir sakārtotājs. Viņu savā laikā uzskatīja par pārāk "artsy", atzīstot ērģeļnieka talantus, bet kā komponistu nevērtējot augstu. Ir saglabājušies diezgan pretīti laikabiedru citāti. Tāpēc arī milzīgā pauze līdz Mateja pasijas Mendelsona atskaņojumam. Ir muzikologi, kuri uzskata, ka Baha harmoniskās vertikāles sarežģītības līmeni mūzika atkal sasniedz tikai vēlīnajā romantismā. Tik tālredzīgs komponists nevar būt sakārtotājs.

Tāpat es nesaprotu, kāpēc tu uzskati, ka Vāgners gribēja "izkāpt" no pasaules glābšanas. Man ir radies tāds šķitums, ka visi viņa "Norse" mitoloģijas tematikas darbi ir tīrākā glābšana, un skaidrs arī no kā. Skat traktātu "Das Judenthum in der Musik". Piekrītu, ka Vāgners grib izkāpt no romantisma žēlabām tematikas ziņā, protams, bet, ja atkal par mūziku, tad mūzikas valodas līmenī viņš tomēr tik tālu neaiziet, kā dažreiz mēdz uzskatīt. Tristāna akords, jā, ok, bet tas ir tikai loģisks noslēgums t.s. Otrajai Tonālajai praksei, kuru īsumā var raksturot kā "laba balsvedība pārtrumpo funkcionālo harmoniju". Viņš vienkārši to darīja ar nenormālu vērienu.