es tikai savas pazemīgās saprašanas robežās. Bet pat Bahs man nešķiet pasaules glābējs. Drīzāk centīgs sakārtotājs. Un ka īstais dekartiskais un apgaismības vilnis pa īstam izpaudās "ak, es tāds viens tāds – ko lai dara!" romantisma vilnī.
Man, piemēram, šķiet, ka jau Vāgners gribēja no tā izkāpt ārā, bet Mālers vēl turpināja, piedod, dročīt uz sevi. Un tad otrreiz mēģināja visi nacionālisti, krievi un atonālisti.