Nekad nebija ienācis prātā, ka visu mūzikas vēsturi var skatīt kā nemitīgu mēģinājumu dabūt lielāku kačku. Rietumu klasiskās tradīcijas sākums parasti tiek iezīmēts ar Ars Antiqua laikmetu, tas ir ap 13. gadsimtu, dod vai ņem. Tad sākas tas, ko sarunas karstumā varētu saukt par mākslas mūziku, Notrdamas skola. Tajā laikā atsāk apzināti pasūtīt, komponēt mūziku. Dominē vokāls a capella.

Un tad fast-forward: renesansē mākslas mūzikā ienāk stīgu un pūšamie instrumenti, barokā jau formējas orķestri, pienāk klāt timpāni. Klasicismā orķestri izaug par mūsdienu orķestra pamatu (tā saucamais divkāršais orķestris), parādās dažādi citi sitamie instrumenti, īpašī Mocarts mīlēja operās izmantot visādus sitamos niekus. Tad romantisms ar savu gigantomāniju, kuras akcents laikam ir Mālera 8. simfonija. Vai varbūt Berlioza Sēru un triumfa simfonija ar saviem simts pūtējiem. Un nogrand Svētpavasaris. Tad karš.

Kad pēc 1. pasaules kara mūzika aiziet uz askēzi un introvesiju (Otrā Vīnes skola), klusumu starp sērijas notīm aizpilda džezs. Varbūt pirmais īstais grūvs. Un pēc tam jau pieslēdzas elektrība un elektroniskie instrumenti, tai skaidā skandas – var iegūt tādu jaudu, kāda Bēthovenam sapņos nebija rādījusies.

Jāpaklausās krievu hip-hops.