Nogriezu sev siera gabaliņu. Tas, nez kāpēc, garšo taisni tā, kā Saulkrastu vasarnīcas ledusskapjī pašā apakšā aizmirstais. Pagājuši kādi 35 gadi, bet tāda viena garša, dankš!, un atsauc atmiņā tūkstoti ainu.

Kaimiņos dzivoja 14 gadīgs čalis, kurš drīkstēja (tagad nesaprotu, kā tas vispār bija iespējams) braukt ar tēva moci (tas stūrēja tālbraucējautobusu, vasarās reti bija mājās). Viņš mēdza mūs – mani un kaimiņu meiteni Guntu – šad tad vizināt. Aiz mājas bija tāda it kā neliela kāpa, bet noaugusi, tai augšā trīs priedes. Burtiski tā. Un aiz priedēm ceļš, un tas ceļš gāja pa lielu pļavu (tagad nesaprotu, kā tas vispār bija iespējams, ka tā pļava nebija apbūvēta – metrus 150 no jūras...), un pļavai pa vidu: baltikrāsota meteostacija ar visām tām mazajām ietaisēm uz tievajām kājiņām. Un netālu no meteostacijas es vienreiz atradu lielu pūpēdi. Lūk tā!