Par šito es varētu pat workšopu taisīt. Bezmiegi jau tik dažādi. Mans 'favorīts' ir tas, kur guli kā dārzenis, jo ķermenis pārguris, bet katliņš vārās. Ne jau kā gardas zupas katls, bet kā ātrvārāmais katls ar aizmetinātu ventili, kurā kāds vāra stikla lausku sautējumu skābē. Nevari piecelties lai ko jēdzīgu padarītu, bet nevari arī aizmigt lai atpūstos. Vienīgais ko zinu, ir novest sevi līdz galīgam spēku(visu) izsīkumam. Jo vielas, tās kuras var dabūt bez ārsta, der tikai maigos gadījumos. A tās kuras pie ārsta, tās tiklīdz izbeidzas, tā viss ir atpakaļ. Protams tas periods kamēr ir, ir kā laimes aka pie kuras bezgalīgs dūnu skauts miegs, nevari vien sagaidīt vakaru, kad tā mazā ripiņa tevi vienkārši izslēgs. Slidena taciņa un cīnīšanās ar sekām nevis cēloni. Bet visvairāk besī kolēģi, kas nespēj ierubīties kā var negulēt. "Nu vienkārši apgulies laicīgi un kaut kad aizmigsi!!!" Nu nav tā. Šādos brīžos gribas viņu sejas iepazīstināt ar labi izmērcētu sarkano ķieģeli. Tu guli, un tā arī līdz rītam guli kā dārzenis nomodā.