Do mažors asociējas ar kaut ko primitīvu, bērnu pirmie, nevarīgie soļi mūzikā un tamlīdzīgi, līdz ar to komponisti parasti tomēr no do mažora vairās. Bet šajās pāris dienās iezīmējās divi interesanti do mažori.

Pirmais: armēņu avangarda komponista Aveta Terterjana 4. simfonija, kurā, kulminācijas brīdī no pamatīga, intensīva stīgu klāstera, caur diminuendo, izkristalizējas ļoti skaists do mažors plašā salikumā, kuru spēlē tikai pirmās pultis.

Otrais: Šostakoviča sonāte altam un klavierēm, pēdējais viņa skaņdarbs, 3. daļa, kurā ir alūzija par Mēnesnīcas sonāti, kā arī citāti no visām paša DSCH simfonijām (izņemot 11.), kurā beigās fa# tomēr atrisinās uz sol un paliek tīrs do mažors tercas melodiskajā stāvoklī – pēdējās Šostakoviča notis.