Šis ir interesants ētikas jautājums, kuru, ņemot vērā manu lielo iesaisti, dabonu pēdējos mēnešus risināt. Subjektīvi, protams, pievienojos jums, ka, ja es būtu kritpatu vecāks, nezinu, kā būtu pats rīkojies, visticamāk, ka tā kā Lasītāja kungs modelē.

Bet vai tas automātiski bremzē morālas tiesības neklāstīt par to, kas "Deltā"? Vismaz pašlaik esmu pieņēmis lēmumu, ka ne. Jo sabiedrības apziņā ir jāuztur kaut kāds morālais standarts par to, ka tas ir nosodāmi. Jā, izprotot, ka aiz bailēm, aiz neuzmanības utt. Bet visas šīs motivācijas nemaina pašu principu – tie, kas tā darīja, ar savu pilīti stiprināja ļaunuma impēriju un totalitārismu. Un, domājot par kopējām sabiedrības vērtībām nākamības X stundā, ir svarīgi uzturēt šādu diskursu. Kas, iespējams, kaut nedaudz mazinās bailīgo un neuzmanīgo skaitu mūsu bērnu paaudzē.

Un vadoties no šiem apsvērumiem arī ir atbildāmi jautājumi par selektivitāti. Kāpēc tieši par šiem? Nu un tad, ka par visiem tūkstošiem, kuri ir gan kartotēkā, gan deltā, nav fiziski iespējams uzrakstīt! Nu un tad, ka mēs zinām, ka ir vēl daudzi tūkstoši, kuri ir pazuduši no kartotēkas un/vai deltas! Tas nenozīmē, ka nav jāpastāsta šo dažu stāsti kā piemēri un brīdinājums nākotnes paaudzēm. Jo – kas būtiski – ko bieži piemirst, bet ko Delfi ir ierakstījuši šā cikla ievadā – ja tavs ziņojums nonāca deltā, tātad tas orgāniem šķita svarīgs priekš analīzes – tur nenonāca visi tie, kas "safelitēju kaut ko, lai novērstu uzmanību", vai "kojās biedrs stāstīja anekdotes par Brežņevu". Deltā, kā redzams, ir pamatā par to, kurš vēlas mukt uz kapzemēm, kurš saka par to, ka četrdesmitā gadā okupēja, kurš apšauba padomju nāciju brālīgumu. Tātad, diemžēl, lai cik empātiski mēs neattiektos pret šo cilvēku izvēlēm, saprotot, ka bailēs darītu tāpat, viņi ir reāli sagandējuši citu cilvēku dzīves. Un visbiežāk tādu cilvēku, par kuriem, mūsdienu acīm skatoties, mēs teiktu – viņi toreiz domāja brīvi.