Francs Kafka
LIKUMA PRIEKŠĀ
 
Likuma priekša stāv durvju sargs. Pie šī durvju sarga pienāk kāds laucinieks un lūdz, lai viņam ļauj ieiet likumā. Bet durvju sargs atbild, ka pašlaik nevarot ļaut viņam ieiet. Vīrs padomā un tad jautā, vai tātad drīkstēšot ieiet vēlāk. "Tas ir iespējams," saka durvju sargs, "bet pašlaik ne." Tā kā likuma vārti stāv vaļā kā vienmēr un durvju sargs pakāpjas malā, vīrs pieliecas, lai pa vārtiem ieskatītos iekšā. Durvju sargs, to pa­manījis, iesmejas un saka: "Ja jau tas tevi tā vilina, tad taču pamēģini iet iekšā par spīti manam aizliegumam. Tikai ielāgo: es esmu varens. Un es esmu tikai zemākais durvju sargs. Bet pie katras zāles durvīm stāv sargi, cits par citu varenāki. Jau uz trešo nespēju paskatīties pat es pats." Tādas grūtības lauci­nieks nav gaidījis; likumam taču jābūt pieejamam visiem un vienmēr, viņš domā, bet tagad, vērīgāk apskatījis durvju sargu, ģērbušos kažokā, ar lielu, smailu degunu, ar garu, plānu, melnu tatāra bārdu, viņš nolemj tomēr pagaidīt, līdz saņems atļauju iet iekšā. Durvju sargs iedod viņam ķeblīti un liek apsēsties iesāņus pie durvīm. Tur viņš sēd dienām un gadiem. Viņš daudzreiz lūko panākt, lai viņu ielaiž iekša, un nogurdina durvju sargu ar saviem lūgumiem. Durvju sargs bieži sarīko viņam mazu pratināšanu, izvaicā par viņa dzimteni un par daudz ko citu, taču tie ir vienaldzīgi jautājumi, kādus uzdod lieli kungi, un noslēgumā durvju sargs ikreiz atkal paziņo, ka vel nevarot laist viņu iekšā. Vīrs, kurš savam ceļojumam apgādā­jies ar daudz ko, izmanto it visu, pat nez cik vērtīgu, lai piekukuļotu durvju sargu. Tas gan ņem visu pretī, tomēr ņemdams saka: "Es to pieņemu tikai tādēļ, lai tu nedomātu, ka esi atstājis kādu iespēju neizmantotu." Daudzo gadu gaitā vīrs gandrīz nemitīgi vēro durvju sargu. Viņš piemirst pārējos dur­vju sargus, un viņam šķiet, ka šis pirmais ir vienīgais šķērslis ceļā uz likumu. Viņš nolād šo nelaimīgo sagadīšanos, pirmajos gados neapvaldīti un skaļi, bet vēlāk, novecodams, vairs tikai ņurd pie sevis. Viņš nonāk bērna prātā un, tā kā gadiem ilgi pē­tīdams durvju sargu, ir saredzējis arī blusas viņa kažoka ap­kaklē, tad lūdz arī blusas, lai tās nāk palīgā un noskaņo durvju sargu citādi. Beidzot viņa acu gaisma top vāja, un viņš nesa­prot, vai apkārt tiešām kļūst tumšāks, vai viņu tikai viļ acis. Tomēr tagad, tumsā, viņš saskata mirdzumu, kas nenodzē­šams laužas ārā pa likuma durvīm. Nu viņš vairs nedzīvo ilgi. Pirms nāves visa šī laika pieredze viņa galvā apkopojas vienā jautājumā, kuru viņš līdz šim vēl nav uzdevis durvju sargam. Viņš pamāj, lai durvju sargs pienāk tuvāk, jo pats vairs nespēj uzsliet kājās savu stingstošo augumu. Durvju sargam jāpielie­cas zemu viņam klāt, jo lieluma atšķirība ir stipri mainījusies vīram par sliktu. "Ko tad tu tagad vēl gribi zināt?" durvju sargs jautā. "Tu nudien esi negausīgs." — "Pēc likuma taču tiecas visi," saka vīrs. "Kā tas nākas, ka šajos daudzajos gados ne­viens cits nav prasījis, lai viņu laiž iekšā?" Durvju sargs at­skārš, ka vīrs jau ir tuvu nāvei, un, lai vēl aizsniegtu viņa zūdošo dzirdi, kliedz: "Šeit nevarēja ielaist nevienu citu, jo šī ieeja bija lemta vienīgi tev. Tagad es iešu un to aizslēgšu."