Pelēkā laikmeta liecības
Biju pastā darba uzdevumā. Vienā no neglītākajām pasta nodaļām, kāda jebkad redzēta. Imantā. Kaut kādā padomju celtnē ar tuneļiem un pārejām. 25 min jāgaida rindā. Pelēki cilvēki neglītos mēteļos stāv aiz pasta durvīm un kā apmāti lūkojas uz tablo. Man bija ļoti smaga kaste, kuru es pat 5 min nevarēju noturēt rokās, bet, pateicoties pasta aplikācijai, varēju atstāt kasti mašīnā un apmeklēt tuvējos veikalus. Kaut kāds krievu preču veikals, kur viss ļoti dīvains. Nopirku divas limpenes un nagu vīli. Vēl arī zeķbikses pelēkā krāsā. Plaukti pustukši. Varbūt izpirkti pirmssvētku trakumā.
Kaut kādi tuneļi starp veikaliem. Viss pelēks un drūms.
Kādā garenā telpā darbojas frizētava. Tur droši vien viss ir saglabājies autentisks no deviņdesmito gadu sākuma. Milzīgi, tukši, pelēki logi. Dāmas ar folijā ietītām šķipsnām. Izmisuma frizūras.
Audumu veikals, kam izkārtnē rakstīts "Biljards". Kāpnes uz augšu, kāpnes uz leju. Apdrupušas un slīpi noslīdējušiem pakāpieniem.
Aizbrauciet uz to veikalu un pasta nodaļu tie, kam tagad grūti, kas ilgojas padomju desu saldās garšas. Aizbrauciet un atcerieties, kāpēc mēs tā dievinājām ārzemju košļeņu papīrīšus. Dievs, svētī Latviju!