Trienāles izstādes patika. Īpaši fotogrāfijas (Tsuchida Hiromi, Narahara Ikko - piefiksēju, lai atcerētos). Bija daudz visādi lieli klasiķi - nu tur Maļēvičs, Magrits, Vorhols, bet ar darbiem, kurus nebiju redzējusi. Bija darbi, kuru izpētīšanai vajadzīgs laiks un iedziļināšanās, bet laika man nebija daudz, tāpēc šis un tas palika neapgūts. Patika kopējā koncepcija un sadalījums nodaļās. Pirmā nodaļa - Klusums - lieliska. Tajā bija arī Vija Celmiņa.
Nebija nekā lieka, nekādu sūdu, viss ar cieņu un jēgpilni.

Tā daļiņa pilsētas, kuru esmu redzējusi (ap muzeju) ir ļoti glīta. Plaša un modīga. Daudz telpas, stilīgi. Parks, strūklakas, skulptūras. Nezinu kādēļ atgādina Čikāgu (arī to pilsētas daļu, kas ap muzeju).

Jau tumšs. Jāsameklē stacija un jāceļo uz savu Fudžisavu. Vakarā laikam būšu mājās viena, jo saimnieks Tokijā kādā saietā.

Dīvaini, cik stipri iedvesmo ceļš. Pavisam citas domas, citas idejas, milzīga vēlēšanās redzēt vēl vairāk, darīt vairāk, pagūt, dzīvot. Kur tas viss pazūd vienatnē mājās mitrās ziemas dienās? Kāpēc tad gribas tikai ēst un gaidīt, kad viss beigsies?