lara ([info]lara) rakstīja,
@ 2012-02-28 10:26:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
KĻŪT un BŪT
Nakts bija nemierīga. Modos, mēģināju atvairīt domas. Nemiers. Nupat izlasīju Birutas Delles autobiogrāfiju "Mans ceļš". Spēcīga grāmatiņa. Kombinācijā ar manu jauno, jocīgo izstādes darbiņu, ap kuru vēl arvien ķimērējos, šīs grāmatas izraisītās sajūtas kārtējo reizi sašūpo manu pārliecību par sevi kā mākslinieci. Ir tā, ka es nemitīgi apšaubu ceļu, pa kuru eju. Mākslas ceļu. Vai, precīzāk, - es nemitīgi tiecos pēc tā, lai KĻŪTU par mākslinieci, atšķirībā no normāla un dabiska stāvokļa BŪT māksliniecei. Ar katru jaunu darbu, ar katru izstādi es it kā tiecos pēc tā, lai KĻŪTU PAR, un vienmēr krītu atpakaļ sajūtā, ka vēl neesmu, vēl jāstrādā, vēl ļoti daudz jāstrādā un jāiet tāls ceļš, un tad varbūt reiz BŪŠU. Bet āķis ir tajā, ka strādāju es pārāk maz. Un manī nav tādas īstas degšanas, tā spēka, kas liek pastumt malā pilnīgi visu citu, lai izbrīvētu ik dienas vairākas stundas darbam. Es attaisnoju sevi ar to, ka man jādara citi darbi.

Mazs citātiņš no grāmatas. Ar Birutu runā viņās skolotājs Ansis Stunda.

"- Iemācīt gleznot var daudziem, bet tikai retais var apgūt mākslinieka dzīvesveidu.
- Kas ir dzīvesveids?
- Tas nozīmē, ka darbs diktē, kā tev dzīvot. Mākslinieks nevar darīt kaut ko citu - viss ir jāpakļauj mālēšanai. Neko nevajag iekārot - tikai to, bez kā nevar izdzīvot. Tas daudz naudas nevajadzēs. Būs laiks gleznot. Tā ir bagātība - nabadzību pārvērst bagātībā! Svētdienas mākslinieks nav mākslinieks. Tas ir normāls cilvēks, kurš pēc darba niekojas ar krāsām. Katru gadu Mākslas akadēmiju beidz daudzi, bet tikai kāds no viņiem kļūst par mākslinieku. Citi nav spējuši atturēties no daudzām lietām. Arī no alkohola un naudas."

Nesakiet man, ka laiki ir citi. Es neko nezinu par citiem laikiem, man ir tikai manējais. Un, kad es kārtējo reizi, zogot citiem darbiem paredzētās stundas, steidzīgi čibinu kādu bildīti vai objektiņu izstādei, man šķiet, ka kaut kas nav pareizi. Man šķiet, ka skatītāji pamanīs, ka es nemaz neesmu īsta māksliniece. Maniem darbiem ir tukšums vidū, par spīti visām ideju virtenēm un koncepciju aprakstiem. Es esmu tikai viena no tiem, kas niekojos ar krāsām pa vakariem. Viņi pamanīs to, ka manos daros nav īsta spēka, īstas mākslas. Ir tikai veiksmīgi, bet nejauši, uz ātru roku paķerti un uz labas izglītības pamata veiksmīgi noformēti radoši mēģinājumi. To taču nevar neredzēt. To, ka es nespēju atturēties no ērtībām, no kompromisiem, no naudas. Nabaga, nabaga skatītāji! Lūdzu, piedodiet.

Bet es arī nevaru atturēties no mēģinājiemiem kļūt par mākslnieci. Vismaz tuvoties. Vismaz paošņāt pa laikam radīšanas gaisu. Nozagt dažas stundas, dažas dienas naudas darbiem un paniekoties ar krāsām. Slikti ir tas, ka man pietrūkst neatlaidības un disciplīnas, lai sasniegtu dziļumu un pamatīgumu. Niekojos.


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]kolibrs
2012-02-28 18:41 (saite)
Jāstrādā ar sevi, tās grāmatas par citiem lai paliek. Biogrāfijas ir ļoti slidīga lieta.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]lara
2012-02-29 12:50 (saite)
Skaidrs, ka jāstrādā ar sevi pašai. Bet šādas grāmatas ļoti iedvesmo.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]kolibrs
2012-02-29 16:14 (saite)
Jā, pirmās labās idejas paņēmu tieši no daiļliteratūras, tomēr citu mākslinieku izteikumi vai dzīves apraksti man (uzsveru - man) reti ir atstājuši ko vairāk par faktiem. Dažreiz gadās atrast ko tādu, kas palīdz izteikties par radošo procesu, mākslinieka personību, tomēr vairāk interesējos par darbiem un tehniskām lietām. Ļoti sausi laikam skan.

Ja strādāts tiek ar cilvēka iekšējo pasauli, pasaules uztveri, personību, tās izpausmes, tad gan pieļauju, ka šādi apraksti varētu būt pat ļoti iedvesmojoši.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?