Kafejnīca-veikals pasaules malā.
Ir tāds diezgan savrups Rīgas nostūris, kas atrodas otrpus Krasta rajonam. Starp Staļina laika divstāvu mājām un pāris desmitgades jaunākām deviņu stāvu mājām atrodas veikals-kafejnīca, kurā ieejot rodas sajūta, ka esi nonācis atpakaļ deviņdesmitajos gados. Kruta, jābrien tik iekšā!

- - -
Veikala skatlogs vien liekas izcili bēdīgs - tajā laiskojas noplukusi rotaļu lauva bez acīm, bērnu drēbītes un spīguļainas augstpapēžu kurpes. Liekas - tas viss tur sabāzts "na haļavu", nedomājot par kopainu, kamēr citviet izliktas drēbes, kuras vismaz pirms gada tika uzskatītas par stilīgām. Galvā gribot negribot sāk skanēt Massive attack dziesma "Unfinished sympathy", jo dziesmas klipiņā kā reiz bija visādi humpalu skatlogi.



Pie veikala ieejas haotiski salīmēti uzraksti vēsta "1kg makaroni", "ziedi","pārtika","stikla tara","kafija","dzīvais alus". Daļa uzrakstu rakstīti ar marķierīti, daži - rūpīgi salīmēti jau no sazin cik seniem laikiem.

Iekšā mazliet apstulbstu - esmu iegājusi dzertuvē, veikalā vai humpalās? Pa labi no manis ērti iekārtojušies, sēd divi penži un dzer alu, aiz letes uz mani glūn sakaltusi milzu vobla (tās kaltētās zivis šķiet visas vienādas), bet pa kreisi - galdi plīst pušu no ķirbjiem, kāpostiņiem, bulciņām, mazliet nostāk atrodas humpalu jūra. Fonā skan Eiropas hītu radio. Žēl, pilnīgai noskaņai derētu kasešu maģis ar Ace of base vai ko tamlīdzīgu.

Sāku ar humpalu apskati - drēbītes kvalitātes ziņā īsti nelikās sašķirotas, cenas likās OK - no pārdesmit santīmiem līdz pāris latiem. Cenas salīmētas ļoti akurāti, ar birkām. Nākas lavierēt starp kastēm ar šallēm, rotaļlietām, apakšveļu un kurpēm. Meklēju vilnas cimdus, jo oktobra vējš vairs nav nekāds siltais. Cimdus nekur nemanu, pajautāju pārdevējai, šī saka, ka vajag parakāties.

Parakājos un neatradu. Nu labs ir, ja nav cimdu, tad vismaz sasildīšos, iedzerot īpašā piedāvājuma kafiju. Kafija plus bulka - sešdesmit santīmi. Liekas mazliet par sālītu priekš tāda ūķa, bet rokas nosalušas un drebulis krata.
- Man, lūdzu, balto kafiju un bulciņu.
- Kafija būs ar biezumiem, tas nekas? Automāts nestrādā. Cik jums karotītes cukura?
- Divas. Un kādas bulciņas jums te ir?
- Palikusi tikai viena. (paceļ no galda pārtikas plēvē ietītu bulciņu)
- Kas tur par ievārījumu iekšā?
- Nezinu, tās ir vakardienas. (noliek bulciņu atpakaļ uz galda)
- Labi, dodiet austiņu.
Pēc brīža veikalniece dodas taisīt kafiju. Murrā elektriskā tējkanna. Zaibis, home made kafija!
- Jums karotīti vajadzēs?
- Vajadzēs.
Uz letes tiek nolikta kartona kafijas krūze, kafijas krējums un bulciņa. Kruti, jāiet sameklēt vieta, kur piesēst. Dzertuves stūrī krutākā vieta - padomju laiku lete ap kolonnu (ĀĀĀĀ, kur vēl tādas vispār ir? Turklāt, noķellētas lillā!) ir aizņemta, tāpēc dodos piesēst pie koka galda. Ap galdu četri krēsli, visi atšķirīgi, hehe. Piesēžu un saprotu, ka kaut kas trūkst. Nuja, salvetes un šķīvītis bulciņai. Tās bulciņas laikam vairāk domātas līdzi ņemšanai, ja jau tā.


Pa kreisi no manis ir galdiņš, uz kura mētājas pāris duči padomju laiku zinātniskās fantastikas grāmatas un romāni. Ooo-ho! Tur vienīgi mazliet neiederas svaiga paskata žurnāls "Leģendas" un atšķirts krustvārdu mīklu žurnāls ar pildspalvu. Šķiet interesanti, ka mūsdienās padomju laiku literatūru saliek kafejnīcu plauktos stilīguma pēc, bet šeit...šeit tas vienkārši ir naturāli un nesamāksloti skumji. Saausos. Penži pa labi cītīgi diskutē par naudu.
- Var, es no tevis aizņemšos naudu?
- Cik?
- Trīsdesmit piecus santīmus.
- Trīsdesmit pieci santīmi nav nauda, tās tak ir kapeikas!
Tālāk saruna aiziet par suņiem. Īsti nesaprotu krievu valodu, tāpēc saausos citā virzienā - veikalniece staigā šurpu turpu, kārto plauktus un sakārto puķes, kas stāv vāzēs pie ieejas. Āber protams, ka neļķes. Rajonam pieskaņotas puķes :)
Graužu savu austiņu un dzeru kafiju. Skatiens pielīp pie kaktusa, kuram burtiski pielipis rotaļu mērkaķis. Funny! Skatiens aizslīd līdz puķu podam. Aiz poda noslēptas spēļu kārtis tieši tik daudz, lai tās nedurtos acīs. Nospriežu, ka nedēļas nogalēs dzērājiem te ir kāda jautrība. Lai nu tā būtu!
Nograužu savu austiņu (kas gan jau oriģināli pirkta turpat blakus esošajā Maximā ap plkst 22:00, kad bulciņas tur maksā 6 santīmi gabalā, hm) , uz galda paliek daudz drupaču. Saberu tās plaukstā un iemetu miskastē. Labi, ka par to vismaz padomāts. Penši, pieveikuši savus aliņus, sirsnīgi atvadās viens no otra. Viens no tiem aizejot vēl papļāpā ar pārdevēju. Vietējais, tātad.

Zaglīgi izvelku no somas fotoaparātu. Cik zināms, veikalos fotografēt nedrīkstot. Taču tā kā mani, pārdevēju un videonovērošanas kameru atdala plaukti, bildēju tik nost. (uz viena no plauktiem stāv globuss, starp citu. Atcerējos jociņu "Maksāsiet skaidrā vai ar karti? Nē, zin, pālī un ar globusu!").
Pēc kāda laiciņa uz mēles jūtu kafijas biezumus. Kafija kā jau kafija, neiešu prasīt, kas par brendu, visas šķiet vienādas. Ātri nobildēju skatu sev apkārt un dodos atdot tējkaroti.
- Kafija nebija par stipru?
- Bija okei, galvenais, ka sasildījos.
- Jūs cimdiņus sev atradāt? Gribējāt ādas?
- Nē, neatradu. Meklēju vilnas.
Sasmaidamies, dodos ārā. Te noteikti ir jāatgriežas!
Atveru lietussargu, nofotografēju fasādi un dodos uz turpat blakus esošp Maximu. Paķeru divus alus, sagatavoju pasi(izskatos pēc forever 14, lai gan pēc pāris mēnešiem paliks 20, sasodīts!). Kasiere smaida un saka "Es jūs atceros". Hmm,lai nu tā būtu. Ejot ārā atminējos, ka pēc izcili garas darba dienas biju ieskrējusi tajā pašā Maximā pēc alus pirms pāris mēnešiem. Kasierēm nudien laba atmiņa.
Mājupceļā redzēju slājam džekīčanu, kam uz zili-dzeltena lietussarga bija uzdrukāti Rafaēla eņģelīši. Lietus laikā vazājas apkārt ne mazums dīvaiņu, hm.