- - -

 Ierašanās. Pulkstenis rāda 05:45. O, tev būs ilgi negulēt, labaar. Ceļojums ir klasisks bomž-whatever-way,izmantojot couchsurfing un Jāņa sētas veikalā nopirktu karti, kurā pirms izbraukšanas rūpīgi atzīmēti aptuveni 15 apskates punkti. Saplīsušas mājiņas, grafiti sienas, daži tilti un dīvaini veidojumi. ayayayaya!

 Pilsēta ir ietinusies miglā, ik pa laikam atskan dobji trokšņi - pilsētā noris metro otrās līnijas celtniecība. Līst smalks lietutiņš. Staļina kūka vol.2 ir ietinusies mistiskā dūmakā, smaili nevar redzēt. Ā jā, Staļina kūka vol.2 ir nekas cits kā Varšavas kultūras pils, kas uz mata izskatās kā Zinātņu akadēmija, tikai bišķiņ resnāka, garāka un greznāka. :) Viss zied, gaisā jaucas ziedu un izplaukušu lapu un zemes aromāts. Te ir pavasaris, ayeee! Ābeles, ķirši, pienenes, āboliņš un viss pārējais ir jau izplaucis un prasīt prasa "pasmaržo mani", "notraus no manis lietus lāses". Mkey, labaar, beidz sarunāties ar kokiem un pļavām. Laiks nočekot objektus.

 - - - 

Pirmo 3 stundu laikā ieraugu slavenākos Varšavas UE objektus - Warszawa gazownia pamestos gāzes rezervuārus un pusnojaukto rūpnīcu Foton. Ir agrs svētdienas rīts, apsargiem taču jāguļ un ziņkārīgiem garāmgājējiem arī. Noskatu ieeju pie pamestajiem gāzes rezervuāriem - mazliet pusizvandīts žogs, uz kura viegli pakāpties un tikt pāri. Taču pārcilājot failus atminējos, ka teritorijā ir divi suņi, kuri tā vien gaida atnākam brokastis labaara izskatā :) Suņus ieraudzīju nākamajā dienā, bet pie tā vēl nonākšu, khekheheh. 

Pirmajā vakarā dodamies baudīt studentu uzdzīvi Nowy Swiat 26 - desmit kioskveidīgu bāru placi, kas izvietots kādas mājas iekšpagalmā. 

Otrs tīkamais objekts Varšavas centrā tiek uziets nejauši, pa ceļam uz alkohola veikalu(atvērti 24h, starp citu). Rūsainas sliedes - tas ir labi un tas nozīmē, ka kaut kur uz priekšu jābūt objektam. Pa ceļam runājam visādas garšīgas lietas - Olga un viņas draugs ir bijis Černobiļā, Pripetē. Pastāstīja lietas, kuras nezināju...par radioaktīvajām likvidatoru drēbēm Pripetes pamestajā slimnīcā un vēl šo to. Sliede pa sliedei, vārds pa vārdam. Pēkšņi acu skatienam paveras Varšavas panorāma. Pilsēta ir plakana, bez pauguriem, tāpēc pilsētas tipiskos siluetus ieraudzīt ir pagrūti. Uguntiņa iedegas pēc uguntiņas un pilsēta ietinas dūmakā. 

Kaut kas nočab krūmos. Opapā, pār sliedēm pārskrien stirna! Hm, stirna pilsētas vidū. Vēl viens iemesls, kāpēc man patīk šī pilsēta, jo tā ir relatīvi zaļa :) 

Esam sasnieguši objekta "galapunktu" - pamestu dzelzceļa staciju. "Ā, par šo te staciju noteikti esmu lasījusi, taču bildes neatceros". He, labi ka tā. Skatienam paveras daži interesanti grafiti un tukši peroni. Iedomājos, cik feini būtu lakt aļāru un gaidīt vilcienu, kas nekad nepienāks...Sarunājam nākamās dienas rītā celties līdz ar saullēktu un ielīst rūpnīcā, kurā pa dienu rosījās strādnieki. Diemžēl šī iespēja tā arī nepienāca, gluži kā vilciens pamestajā stacijā. Poļu alus dara savu, meh - uzdāvina miegu, no kura grūti pamosties nākamajā rītā. 

labaara izpratnē garšīgs alus ir nefiltrēts alus, kas atstāj labu pēcgaršu, nevis sajūtu, ka rīklē pa taisno tiek liets kaut kāds no-name alkohols. Ciechan un vēl daži ali, cenā ap 5 zlotiem un uz augšu, garšo varen labi, mm mmm.  Daudz tumšie ali, medus ali pārsteidzoši plašā izvēlē. It sevišķi gards bija šis medalus! http://piwnysubiekt.files.wordpress.com/2013/01/piwo-na-miodzie-gryczanym.jpg?w=597 ) 

Kviešu alu šie arī taisa uz vella paraušanu. Olgas dzīvokļa biedrs sūdzējās, ka Krakovā, valsts dienvidos, ir pieejams labāks alus. Bet tā jau visi studenti sūdzas par Varšavu - ka nevarot galvaspilsētā dabūt savu mīļāko alu un Čehija pārāk tālu,  lai uz to regulāri dotos nogaršot turienes brīnumus. 

- - -

Poļu bradātāji mani aizved uz papīrfabriku nomaļā vietā, bet ne tik nomaļu, lai papīrfabrikas galvenie vārti nebūtu apkarināti ar vairākām videokamerām, apsarga būdu, šlagbaumu un vēl dažām nejēdzībām, kas bradātājiem atgādina ziemassvētku eglīti ar mantiņām. 

Fabrika smaržo pēc lietus un veciem kokiem. Āāāā, papīrfabrika, pēc kā tad tā vēl varētu smaržot :) 

Klusiņām lavāmies būvēs, kas atgādina kosmosa kuģus, hm,hm. 

Ēciņa pēc ēciņas, aizrauta elpa pēc elpas. Jā, te nav vis nekāds Soviet style iekārtojums, kaut kas ir bišķiņ savādāk. Ķieģeļi smaržo savādāk un putekļi gaisā liekas savādāki. Ohoho, fabrikas trešajā stāvā iet cauri garum-garš sliežu ceļš, kas sadalās vairākās telpās, līkumojot kā piedzēries bomzis. Kaut ko tādu labaars Latvijas pamestajās rūpnīcās īsti redzējis nav, tāpēc lielie pārsteigumi un fotoaparāts tiek nodarbināts. 

Polis piedāvā alu, bet laipni atsakos. Pašai somā bija savs, turklāt garšīgāks :) No somas izvelku medus alu. Mmmmmm.  Saskandinu alu ar poli, kurš, šķiet, jau paspēja izdzert trešo alus skārdeni. Garšīgs alus un objekts īsti nerīmējas kopā - "ja nu uzrodas apsargs un sāk uzdot bargus jautājumus?" Nē, ar šādām domām labārs sevi nodarbināja labi ja pusminūti. Turpinām ložņāt pa fabriku korpusiem un jumtiem. Ahh, jumti. Uz tiem uzdrošinājāmies uzkāpt teritorijas vidū. Tā, lai to ēku jumti, kas ir tuvāki galvenajiem vārtiem, aizsegtu mūsu atrašanās vietu. 

murrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrr - aizlido lidmašīna pēc lidmašīnas. Skaisti! Pavasara sagaidīšana Varšavā, malkojot medalu uz pamestas papīrfabrikas jumta. Ideāli! 

 Jumti tiek izložņāti, tie ir labā kondīcijā un var manīt, ka objekts izmantots relatīvi nesen. āha, 2009.gads. Tā vēsta visi kalendāri fabrikas telpās...Klasisks bradātāju paņēmiens, kā noteikt objekta "vecumu" :) 

Dodamies meklēt laboratoriju. Areks, vienīgais polis, kurš runā angliski, saka, ka kaut kur noteikti jābūt laboratorijai. Āber protams...laboratorija. Slokā taču arī bija, kāpēc gan lai šeit nebūtu, he. 

Meklējot laboratoriju riskējam doties korpusā par kuru poļi ļoti cītīgi diskutēja pirms došanās iekšā. Izrādās, viņi pirmoreiz fabrikā bijuši pirms nedēļas un apskatījuši labi ja pāris ēciņas. Feini, sanāk, ka ne es vienīgā baudīju pirmatklāšanas prieku. No otras puses - sanāk, ka poļiem nav ne mazākās jausmas, kur ir apsargi un cik bieži tie iet apgaitā utt. 

Atrodam milzīgu telpu ar papīra rituļiem, demontētām iekārtām un...telefonbūdiņu. Pagrabos gan neejam, jo tie applūduši, vairāk nekā ar gumijas zābakiem varētu izstaigāt. Pagraba aromas smarža nāsīs ieiet un paliek uz minūtēm desmit. Smarža apmaldās nāsī, rausta vienas durvis pēc otrām, meklējot izeju...

Nonākam bīstamajā zonā, ēkas, pie kuras redzamas divas fūres un vieglā automašīna. Skaidrs, ka kādam tās mašīnas pieder un kāds tās mašīnas sargā. Pēkšņi uzrodas čuvaks ar portfeli, kurš no viena fabrikas korpusa šķērso pagalmu, lai ieietu noliktavas tipa ēkā. 

"ātri, ejam prom!"

Noslēpjamies vienā no pamestajām fabrikas ēkām. 

Apspriede:

"bže,bže, kurrrrrrrrrwa, bže, bže!" (ā jā, viņi daudz lamājās, kad runāja) 

Man tiek pateikts, ka tas par laimi neesot bijis apsargs, bet parasts strādnieks, kurš visticamāk no maiņas dodas mājup. It kā kāda no fabrikas ēkām tiek izmantota vēl joprojām. Vienojamies, ka tas ir tikai homo sapiens parastais, ne apsargs un varam droši mēģināt tikt tajās ēkās, kurās vēl neesam bijuši. 

Ai, ai, ai. Nepaiet ne divas minūtes, kad tālumā, no vārtu un mašīnu puses parādās persona tumšzilā jakā uz riteņa. Apsargs, protams. 

"RUN, LET'S GO" 

Skatam paveras amizants skats - polis ar visu savu pusizdzerto alus skārdeni jož uz teritorijas izejas punktu tā, ka alus šļakstās pa gaisu. Episki! Smieties nav laika, jo arī es skrienu, cik ātri vien varu uz izejas pusi. Poļi lamājas un turpina skriet, izlienam pār caurumu žogā un esam drošībā - ārpus žoga.  Izrādās, ka izskriet cauri divām fabrikas ēkām var daudz ātrāk nekā ar riteni apbraukt riņķī :) Apsargs uz riteņa piebrauc pie mums tuvākās ēkas redzamā vietā un...stāv un blenž uz mums. Saprot, ka spēle "noķer mani, ja vari" ir beigusies un bradātāji ir veiklāki. Visi sākam smieties par laimīgo iznākumu, Areks ar roku pamāj apsargam un nofotografē viņu. 

Mašīnā apspriežamies par bradājumu, visiem garīgais ir labs - objektu izdevās izstaigāt par 70%, līdz mūs pieķēra. Areks saka, ka priecājas par to, ka sanācis bradājums "what brings emotions" un saka, ka lielākoties bradājumi, kuros tikai atklāj un fočē nav tik interesanti kā bradājumi ar slapstīšanās un bēgšanas elementiem. labaars māj ar galvu un piekrīt - jā, nudien! labaars pateicas par piedzīvojumu un atvadamies. Poļi saka, ka nākamajā dienā arī dodas bradāt un aicina mani līdzi. Saku, ka padomāšu, jo pašai savi bradāšanas plāni..

- - -

Vakarā ir sarunāta tikšanās ar nākamās dienas hostu - metālistu. Man esot noteikti jāredz "pirātu ligzda", viens no labākajiem Varšavā. Nu okei. Mani sagaida superstalts metālists (izrādās - topošais ugunsdzēsējs) ar platu smaidu. Aiztipinam līdz krogam, jautrā prātā ļurinot par visādām jēdzībām un nejēdzībām. Krogā garšoju makten gardu alu, sarunas divu alus kausu garumā izskan gaismas ātrumā. Krogs slavens ar to, ka tajā vienmēr skan dzīvā mūzika un visi apmeklētāji dzied līdzi un sit pa galdiem ar alus kausiem. Ou jā! Vieta tīkama, par spīti troksnim, kas rodas, kad pārdesmit cilvēki ritmā dauza alus kausus pret galdu. 

Paskatos pulkstenī - 23:40. O, lieliski, skaidrāks nekā diena, ka labārs ir nokavējis pēdējo tramvaju līdz pajumtei. Atvados no metālista un tipinu pa naksnīgajām Varšavas ielām. Jātiek pilnīgi citā pilsētas galā! Ielecu pirmajā tramvajā un...aizmiegu, jo piedzīvojumi dienai vairāk nekā gana. Pēkšņi pamostos no KONIEC, KONIEC. Ko? Kāds koņec?Kas notiek? Atveru acis un redzu, ka tramvajs ir tukšs, iebraucis depo, blakus stāv tramvaja vadītājs un saka Koņec :D Āāāā, koņec maršrutam, viss skaidrs. Tipiski, labār, tipiski, aizmigt tramvajā.. Samiegojusies izveļos no tramvaja un tipinu naktsmāju virzienā. Vēl trīs kilometri ar kājām...Kas tiek pieviekti jautrā prātā :) 

- - -

Pašā pilsētas centrā atrodas pusnojaukta rūpnīca, kurai vēl ir saglabājies pieklājīga izmēra korpuss, kas vilināt vilina pilsētu ložņu acu skatienus. Sarunāta tikšanās pie objekta - es un mans hosts-metālists gaidam Olgu.

Rūpnīcas teritorija grimst tumsā, redzamas vien drupu kaudzes un kaut kur tālumā - eskavatori. Olga ierodas, pieķēdē riteni tā, it kā poļi nezagtu ielās riteņus un kāpjam pāri drupu kalniem līdz fabrikas ēkai. Fabrika ir pa pusei nojaukta, no tās karājas betona gabali armatūras "diedziņā". Ha! Tā kā bērnu piena zobi. Baigi pretīgā asociācija, bet tieši to padomāju, stāvot pieklājīgā distancē no ēkas. 

Lavāmies vairāk nekā pusstundu, jo no teritorijas ēkas spīd gaisma. Esam pārliecināti, ka tur ir apsargs, kas sargā būvtehniku. Paiet vēl kādas 20 minūtes un secinam ,ka apsargs nav suns un pieķeršanas gadījumā pateiks, lai tinamies projām. 

Lavāmies zem eskavatoriem, jo pāri pagalmam paļīties negribējās. Diezgan interesanta sajūta, kad lien garām kāpurķēdēm un virs tevis atrodas eskavatora kauss, kura smagumu tonnās slinkums rēķināt...

Lai nu kā - teritorija ir klusa un vienīgais skaņas objekts ir turpat netālu grabošais tramvajs. Lielajā fabrikas ēkā neriskējam tikt - jālien pa ķieģeļu sienu. Nekas neiespējams, jo sadrupušie ķieģeļi ir kā pakāpieni, taču secinam, ka šāda aktivitāte būtu jēdzīgāka dienasgaismā. Nospriežam, ka jātiek citā ēkā pāri pagalmam, kas arī ir pamesta. Kad grasījāmies līst pāri gruvešu kaudzi, atklājām, ka lai tiktu līdz ēkai, jāšķērso savdabīgs "vulkāns" - dziļa bedre, kam visapkārt gruvešu kaudzes. Pārāk bīstams risks, turklāt gan es, gan Olga ievērojām ēkas iekšienā mirgojam signalizāciju. Nu nēē-ēē, paldies par kūkām. Dodamies prom. Ēka ar izbirušajiem zobiem izskatās biedējoša. Foton, es tevi vairs nekad neredzēšu, paliec sveika, rūpnīca. Sanāca vairāk nekā baudāma nakts ložņāšana. Ne vienmēr ir jātiek iekšā objektā, lai sanāktu labs bradājums.

Izejam no teritorijas un ejam pāris kvartālus uz priekšu. Pēkšņi uz ielas apstājās mašīna, pa tās logu izliecas kaut kur redzēta galva. 

"HAAAAAAAAAAAAAAAAAAI!" 

ā, tie taču tie poļi, ar kuriem iepriekšējā dienā bradāju papīrfabrikā, lol. 

Re, kā , divi atšķirīgi bradātāju bariņi nejauši satiekas ielas vidū, hehe. Pie tam, tik milzīgā pilsētā kā Varšava! 

Ap pusnakti tomēr tieku uz jumta. Diemžēl ne uz Foton rūpnīcas jumta, bet uz metālista mājas jumta. Nav slikti - skatam pavērās 9stāveņu tetra mājiņas un bezgalīgas pilsētas gaismas. Alus uz jumta - ašās idejas ir tās labākās. Vakars noslēdzas ar pilnīgu brain-dead smiešanos līdz asarām uz jumta. 

- - -

Poļu tradicionālā paika. 

Pēc garas pastaigas pa pilsētas centra parku (kurā skraida vāveres, āw!) sāk gribēties ēst. Protams, ne jau džankfūds. Ja jau esmu Polijā, tad jāēd dīvaini poļu ēdieni. Kafejnīcā pie galda tiek pienests šķīvis ar pankūkām, kuru viducī ir štovēti kāposti (varbūt arī ne štovēti, bet katrā ziņā kāposti!) un krūze, kurā ir biešu sula. Kaut kāds vājprāts. Garšīgi, bet es labāk izvēlos makaronus ar labi daudz...spinātiem! :D 

- - -

Metālists man parāda, kā lietojama pilsētas dzelzceļa līnija un atvadamies. Dodos uz URSUS - slavenāko fabriku Varšavā. Nav brīnums, ka slavenāko, jo pēc izmēra milzīgākā. Fabrikas izmēri - četras vai piecas LMR fabrikas Rīgā . Salīdzinu ar LMR, jo fabrikā tika ražotas lauksaimniecības mašīnas. :) 

Pats nosaukums Ursus ir dots no apdzīvotas vietas blakus Varšavai, kas astoņdesmitajos gados pievienota Varšavas pilsētai, jo tajā dzīvoja dusmīgi rūķi, kam nepatika pārtikas cenu palielināšana. Rajons ir depresīvs (ne jau tāpēc, ka tajā milzīgu teritoriju aizņem pamesta fabrika) un sāk līt lietus. Ideāls kombo. Par spīti lietum, labaars ilgi vandījās pa pamestās fabrikas korpusiem, izbaudīdama paranoju - uz ēkām dažviet bija apsardzes uzlīmes. Visi korpusi dikti izdemolēti, bet brīnumainā kārtā viss metāls nav izzāģēts. Šur tur var redzēt pa bomzim, kas rok ārā metālu, bet tas jau piederās pie rajona būtības. 

Pēc kāda laika ieraugu divus puišus, viens ģērbies kamuflāžā. Pavēroju - ahā! - šie vis neiet pa ceļu kā parastie iedzīvotāji, bet paskatās riņķī un ieiet kādā no korpusiem. Ha, bradātāji. Pēc mirkļa citā korpusā satieku trīs jaunkundzes ar fotoaparātiem rokās. Ha! Vēl viens bradātāju pulciņš. Vieta tīri tā neko populāra. Uzrunāju visus sastaptos bradātājus un uzzinu, ka vieta esot relatīvi bīstama, jo rajonā dzīvojot narkomāni. Acis pierē jātur vienmēr. Nu okei, pievienošos pārējiem bradātājiem. Tā drošāk. Vienatnē bradāt ir bīstami, tur nevar nepiekrist. Objekts pārsteidz ar plašumu. Sanāca novazāties līdz kādiem pulksten sešiem vakarā, tik liela ir šī fabrika, he! 

Vislabāk labaara atmiņā iespiedās epizode: 

Polis pieiet pie kāda acīmredzami cenzēta objekta. Pārlienam pāri žogam (pārbaudīt taču drīkst finiera plāksnes logos) un mēģinām saprast, cik cieši plāksnes piesistas. Viena plāksne neskan kā citas. Aha, nav pienaglota, bet tikai pielikta. Polis ar elkoni pasit pa plāksni un tā ar skaļu būkšķi nokrīt ēkas iekšienē, saceļot milzīgu atbalsi un troksni. 

es: - that was not neccesary, you know? There's a guard sitting around corner. 

polis: - chill out. This is Poland! Happens every day. 

hehe, Polijā visiem viss vienalga. :D Ielīdu iekšā bet tomēr bija neomulīga sajūta, ka parādīsies sargs un dzīs projām. Varbūt nākamreiz...

Labārs, kā jau labārs mēdz laiku izmantot lietderīgi. Pēc URSUS apskates un garākās grafiti sienas apskates citā pilsētas malā līdz autobusam tik un tā bija palikušas trīs stundas. Ko nu? Līst lietus, vazāties apkārt vairs ne griba, ne spēks, ne jēga. 

O! Jāiet uz Nowy Swiat 26 iedzert un tīt atpakaļ filmu, atceroties superīgi pavadīto laiku Varšavā. Ātri vien esmu pie kioskveidīgajiem bāriem. Ieeju kādā roka bārā un pasūtu kokteili un satusēju ar divām meitenēm, kuru matu krāsa izcēlās kā luksefors pelēkā dienā. Kaut kādas hipsterienes, bet smaidīgas un jautras. Laiks paiet gaismas ātrumā. Jūtu, ka drīz jādodas prom. Rodas doma nobildēties ar krāsainajām būtnēm un še ku reku - kāda meitene ieraugot uzstādīto fotoaparātu uz galda, pievienojas kadram. To ierauga arī citi bāra apmeklētāji un radās ļoti priecīga bilde :) Re, kā :)