- - - 

Dodos pāri pirmajam tiltam, ko redzu, jo no tilta vienmēr var jēdzīgi aplūkot abas pilsētas daļas. Ahā, labajā daļā ir viens liels skurstenis, bet kreisajā - veseli trīs, bet tālu. Nolemju nestrēbt karstu un pašūpoties šūpolēs pie upes. Supersenlaicīgajā mūzikas pleijerītī skan "Take a look at yourself as an outsider, do you like what you see? You can't see what you're thinking, you can't feel what you're feeling, you could be anyone..." He he, īstajā brīdī bez maz vai ieskanējās. Kā nekā svešā pilsētā jūties kā mazliet citplanētietis. Vēl jo vairāk, ja vietējie aborigēni runā somugru mēlē. 

Varētu jau šūpoties tur mūžīgi, bet saules novietojums debesīs rādīja, ka tā drīz kritīs tādā ātrumā kā pašnāvnieks no debesskrāpja..

Netipiski, bet dodos tur, kur redzu vecpilsētas pazīmes. Bet labārs, kā jau labārs, secina, ka visas vecpilsētas ir vienādas. Vienīgais izņēmums varbūt tāds, ka Tartu vecpilsētā vismaz nelielā daļiņā ir atļauts publiski lietot alkoholu bez nekādām sankcijām. :D Vecpilsētā, tātad...ai nē, par šo te nerakstīšu...labārs taču neraksta par parastām tūristu huiņām, vai ne? :) 

Un tā labārs laimīgi izkļūst no veclaicīgās vecpilsētas...Kas tomēr nebūt nebija slikta, jo pa ceļam varēja iemest aci autentiskā, bagātīgi ilustrētā "Sovetskaja Estonija" grāmatā kādā grāmatu antikvariātā...

Yess! Labārs dzird kaut kur dunam vilcienu. Tātad, esmu uz pareizās takas. Dzelzceļš gan tāds nīkulīgs. Ne tāds kā Rīgā, ar daudziem sazarojumiem. Būtībā tikai divi sliežu ceļi un viss. Tikai pie stacijas un līķu nobēdzinātavām maziņa cerība uz sazarojumiem. Eh. Ieraugu kustīgu mākoni, tpfu, sniega tīrītāju un ņemos bildēt. 

He he, ne uz viena vagona nav rakstīts Novotrans, īsti neredzu arī Gruzovaja kombinata vagonēnus...Tālumā ieraugu vienu masīvu elektrības stabu. Nojaušu, ka tas varētu atrasties apkaimē, kur ir elektrības stabu mežs, kuru pirms kāda laika biju nolūkojusi google streetview map. Intuīcija mani lutina, drīz vien skatam parādās arvien vairāk un vairāk elektrības stabu. Te jūtu, ka kāds uz mani lupī. Paskatos riņķī, it kā neviens. Tad paskatos uz augšu un redzu, ka uz vienas piecstāvenes sāna ir uzgleznota dusmīga pūce, kura šķiet sadzērusies enerģijas dzērienus. Angry birrrrrrrrrrrrrrrrrd! Ak jā, daudzstāvenes Tartu ir pieticīgas. Galvenokārt piecstāvenes, bet ir arī deviņu stāvu mājas, kur kāpņu telpās logi ir tik plakani un mazi, ka atgādina podziņas uz robotiem. Daudzstāvenes logos redzu, kā uzliesmo saule. Saulriets! Jāpieliek solis...takš velcies ātrāk...bet tad, kad smuki piesalis, uz ietvēm tāds ledus, ka steigšanās varētu izmaksāt lauztu kāju vai roku. Ņurdu pie sevis kaut ko, bet kāroto daļēji izdodas ieraudzīt - JĀĀĀĀ, saulriets starp augstsprieguma līnijām! Nolaizīto desktopbilžu etalons manā acu priekšā! Un pie tam, snieg, lai gan ir daļēji skaidras debesis. Visnotaļ interesanta kombinācija. 

Ak jā, šīs brīnišķīgās augstprieguma līnijas atrodas ārpus Tartu pilsētas robežas. Labārs, kā jau labārs, aizbraucot uz kādu pilsētu vienmēr pamanīsies nosist laiku ārpus pašas pilsētas. Sāku just pirmās noguruma pazīmes un ņurņiki smadzenēs sāk pieprasīt bulciņas. He, Igaunijā bulciņas un maizītes gan Rimi, gan citur pārdod uz svara. Zin kā, ja nu konditore Svetlana ļaunatminīgi pa kluso aprijusi to laša šķēlīti, kas līdin līda ārā no sviestmaizes...Vajadzētu arī Rīgā cenas pēc godīguma principa. Bulciņām jau nu točna. 

Anyways, klausos burvīgajā elektrības zumoņā un lēnītēm dodos atpakaļ uz civilizācijas pusi. Radās pat plāns kaut kur paēst un iedzert alu. 
Pa ceļam ieraudzīju modernas arhitektūras stiķi, kas pat likās vismaz ziemas apstākļiem ļoti piestāvošs: 

Kustot caur privātmāju rajonam sapratu, ka dārgā, detalizētā karte pa 4,5 eiro ir vienkārši izgaisusi. Tātad,  ceļš līdz izmitinātājai tādējādi būs reizes divas garāks, jo dzīvo Karlovas rajonā, kas pēc idejas ir Āgenskalns ar Maskačkas noskaņu un Miera ielas dekorācijām, sīkas ieliņas, kurās viegli apmaldīties.

Ielas tinas krēslā un tālumā zibinās sarkanas automašīnu gaismiņas. Ou jēs! Me likes!!! Nonākusi uz Riia ielas, dodos centra virzienā. Īstajā laikā, jo pār dzelzceļa pārbrauktuvi ripinās prečinieks. Interesants skats, jo pārbrauktuve nav diez ko augstu. Tartu pa īstam pilsētnieciski izskatās tumsā, kad centrā sāk mirgot milzīgi reklāmu ekrāni, kas reklamē...tā arī nepainteresējos ko, jo skatīšanās uz led ekrāniem pēc tik tīkamas pastaigas likās tikpat sāpīgs kā z0r.de lapas apmeklējums, he he! 

Diemžēl neizdevās atrast bomžcore pasēdētavu, ko tādu kā Ezītis miglā vai Taka. Viss pārāk glancēts un aizdomīgi solīds :( 

Taču vismaz atklāju lielāko žagatu bodi, kādā jebkad esmu bijusi (foto tikai kāda puse redzama) un kur viss izkārtots super-pedantiski, pēc krāsiņām. 

Pulkstenis tuvojas septiņiem vakarā. Tā kā būtu pieklājīgs laiks doties pie izmitinātājas. Ignorēju Rimi un citus pārāk overpriced pārtikas veikalus un ieeju Maximā. Nopērku dažus roltonus, krabju nūjiņas un šokolādes sieriņus. Samaksāju mazāk nekā 1 eiro. Bomžcore dinner ! Blakus maximai bija kaut kas līdzīgs tējnīcai, kur uz galdiem dīvainā kārtā bija saliktas krāsainas sveces, kas pēc funkcijas atgādina kapu sveces. Feini, vismaz pilsētas centrā atrasts proletariāta midzenis. ^^ Pasūtu tēju un sāku lasīt Contra. Contra ir igauņu dzejdaris, kas igauņiem ir diezgan iecienīts.

Lūk, daži Contra garadarbi: 

***

***

***

- - - 

Zumoņa kafejnīcā ir kā silta vilnas segas. Vai es uz mirkli aizmigu? Hmm, hmm. Maza balstiņa brēc "neguli, apzags!" Paņemu mugursomu plecos un dodos tālāk. Ohoho! Jāiet garām lielajam pilsētas skurstenim. Bet kas tas par mistisko mākoni tālumā? Homērs Simpsons kaut ko salaidis dēlī? Gaismas piesārņojums ne pa jokam. 

Redzu priekšā tiltu, kas atrodas pilsētas dienvidu daļā. Uh, cik skaista pilsētas panorāma paveras...tālumā pilnā krāšņumā kūp trīs brangi skursteņi, tur noteikti rīt jāaiziet.. Maldos caur Karlovas šaurajām ieliņām. Klusums tāds kā kapos.Hm. Māju kapi, he he. Ejot ievēroju pamestu restorānu. Noteikti jāatgriežas. Pa ceļam uzmetu acis trafaretiem, kas dažviet tur saauguši aizdomīgi daudz. Aha, tur kaut kur netālu ir mākslas skola, viss skaidrs. :D 

Nonākot pie hosta mājas secinu, ka telefona baterija rāda mirgojošo zīmi. Tas nav forši, āāā! Nesazvanīt hostu un palikt uz ielas stāvot pie mājas būtu super tizli. Izdodas nosūtīt īsziņu, ka esmu klāt. Nekas nenotiek kādas 10 minūtes. Hmm. Te dzirdu soļus kāpņu telpā, atveras ārdurvis un atskan neizpratnes pilns "Hi! Why aren't you coming in, the doors are opened!". Hmm, no malas tā galīgi nelikās, bet nu labi. Pasniedzu namamātei cienastu - melno šokolādi ar piparmētru kraukšķiem. Eh, galvenais, ka viss ir kārtībā, mani sagaida ar katlu, kas pilns ar rijamo. Rīsi ar kaut ko eksotisku. He, he he. Garšoja jocīgi, bet garšoja tiiik labi, ka paņēmu arī papildporciju. Izmitinātāja un viņas vīrs bija riktīgi smart-asses, istabā no grīdas līdz pat griestiem stiepās grāmatu piramīda. Papļāpājām par Nīči, grāmatām un iespējamībām. Trololo, uz galda pēkšņi parādās vīna pudele. Labārs izrādījās tik pamatīgi noguris, ka pagalam apreiba no divām vīna glāzēm. Turklāt, izmitinātāji klausījās ļoti tīkamu mūziku, kādu līdz šim nebiju dzirdējusi un nu manā zibatmiņā ir ielādētas 2 GB igauņu un visādas citas mūziciņas, liels paldies viņiem par to. Ap pusnakti dodos pie miera. Labāram takš jāguļ arī...

ZEEE NEXT DAY 

Labārs pošas prom pavēlu - ap 10:00 no rīta. Jē, saulaina diena! Ieliņas vēl joprojām ir klusas...

Sētnieki tīra sniegu tik lēnos tempos, it kā viņiem par to neko nemaksātu. He he. Ieraugu jocīgāko ielu pilsētā - visa nosēta ar STOPzīmēm. 

Dodoties cauri rūpnieciskajai zonai ievēroju to, ka visā Tartu izvietoti tablo, kur ļoti ātrā tempā un visās iespējamajās krāsās tiek kaut kas reklamēts. Totāls z0r.de efekts, kaut uz pusminūti paskatoties uz kādu no tablo. 

Tie tablo likās tik uzjautrinoši, ka izvilku no somas savu hello kitty pudeli ar liķieri. Lēnā tempā devos gar upi atpakaļ uz centra pusi, tukšojot zemeņu liķieri.

 Mērķis pilnīgi un noteikti bija nočekot skursteņu trio, kurus biju pamanījusi iepriekšējās dienas vakarā. Nopirku pat diennakts autobusu biļeti pa 2,50 eiro, jo šodien bija pēdējā diena, kad varētu satikt vietējo bradātāju un tikt kādā objektā. Bet līdz tam vēl nesteidzīgā tempā devos tuvāk skursteņiem. Atcerējos veco labo spēli "redzi autobusu, lec iekšā" un tā arī darīju. Ouuu! Kur es esmu? Totally pļavnieki, deviņstāvenes, pensionāri, urāli, nesmukas kvadrātainas skolas, no kuras birst ārā pirmklasnieki ar vēl kvadrātainākām somām...

Taču še ku reku, skursteņi  izrādās tajā pašā rajonā. Paeejos un - yess - esmu klāt. 

Pie reizes atklāju arī mistiskā zaļā mākoņa tumsā cēloni - ha, tās taču blīvi izvietotas siltumnīcas. 

Apkārtne vairāk nekā tīkama. Rodas doma atgriezties šepat vēlā vakarā par spīti tam, ka šī vieta likās diezgan perfekta līķu nobēdzinātava. Pēc pastaigas ap termo elektro staciju secinu, ka pienācis laiks...bradāt. Ou jēs, jēs!!! Nosūtu ziņu, ka mani must-must see objekti ir beigušies un varētu saskrieties. Atbilde pienāk nekavējoties, ka jā, jā, lec tik iekšā autobusā numur 20 un brauc līdz vietai kaut kur starp centru un staciju. Gudri. Nē nu okei, iekāpju minētajā autobusā, ļoti laicīgi uzrakstu "Where am i supposed to jump out?". Atbilde atsūtās nekavējoties un - he he, līdz ko saņēmu īsziņu atklājās, ka esmu jau vajadzīgajā tikšanās punktā. Pēc pāris minūtēm jau redzu, ka pa ietvi iet velns-sazin-kāda vecuma cilvēks un māj man ar roku. Mkey, tad jau būs īstais. Sauksim viņu par P. 

Bradātāji, kā jau bradātāji, uzreiz ķeras pie lietas. Pirmais man adresētais jautājums "kur tu līdz šim esi bijusi?" Izvelku no somas karti un parādu. He he, izrādās, lielāko pilsētas daļu esmu jau izstaigājusi. Jams pajautā, vai man ir pietiekami daudz enerģijas, lai bradātu. Nē, bļin, es taču nedevos satikties ar tevi, lai ēstu kūkas,loolllll! Jams izskatās iepriecināts par manu apņēmību un dodamies izpētīt dzelzceļa stacijas apkārtni. Tā kā man rokās vēl joprojām bija hello kitty liķiera pudele, uzjautāju viņam, vai viņam nav iebildumu pret iedzeršanu publiskās vietās. :D Šis neko, vsjo normaļna...

Tā kā vēl pirms ierados Tartu biju vēstulē piemetinājusi "can't wait to hear your urbex stories" šis jau sāka stāstīt,ka reiz esot uzvilcis atstarojošo vesti, lai tikai izliktos par dzelzceļa darbinieku un varētu netraucēti pārvietoties gar sliedēm un prožektortorņos. Bet plāns esot izgāzies, jo viņš esot bijis par slinku piešūt pie vestes emblēmu, kas skaitās nepieciešamība. Vēl pirms satikāmies, bija radies iespaids, ka jams galīgi nav nekāds svētdienis un pēc tālākajiem stāstiņiem bija skaidrs - šis bridējs lien visur, kas izskatās lienams, he he, tad jau priekšā bij gaidāms labu labais bridiens.

Papļāpājām arī offtopikā, šis izrādās sūrs lakricas fans, kurš esot pasūtījis kilogramu (!) lakricas no Somijas, kā arī uzzināju to, ka šams izrādās tikai gadu vecāks nekā es. Runas stilā likās totāli izspļauts Spam - stāstot dziļi iegrimis citās dimensijās, taču ļoti efektīvi un bez liekām detaļām interesanti pastāsta visādus gadījumus par bradāšanas būšanām un nebūšanām. 

Aizklīdām līdz kādai pamestai ēkai, kur esot testēti psihotropiskie medikamenti uz zvēriņiem. Diemžēl ēka izrādījās svaigi aizcenzēta. Izmetām loku gar masīvajiem elektrības stabiem un devāmies apdzīvotās pilsētas virzienā, kur atradās pēc viņa domām, bradājams objekts.

 Pa ceļam viņš no mājām paķēra lukturīti, jo nebija to paņēmis līdz (srsly, viņš tiešām laikam domāja, ka esmu ieradusies ēst kūkas kā tūrists!?)

he, esam nonākuši pie objekta. Izrādās, ka objektam biju lepnā solī gājusi garām iepriekšējā dienā, tikai no ielas redzēt to, ka ēka ir pamesta, varētu drīzāk zīlēt kafijas biezumos...

Priekšā diezgan augsta koka sēta, bet jau redzu, kuras vietas varētu izmantot par kāpšļiem un kā tikt pāri un testēju, kamēr pa ielu neredzu ejam muglerus, tantiņas, kas var kaut ko sākt brēkt par līšanu privātīpašumos. Tikmēr P. rakājas pa kabatām, līdz izvilka no tām atslēgu saišķi. Paņēmis vienu viņš sāk slēgt vaļā atslēgu, kas satur kopā koka durvis, kas diezgan nemanāmi nomaskējušās sētā. Viņš pastāstīja, ka tā esot īpaša atslēga, kuru līdz šim pilsētas objektos nav mēģinājis izmēģināt. Hm, burvju atslēdziņa. Sākumā nesanāk, taču pēc mirkļa - klikš - atslēga paveras un tiekam šaurā iekšpagalmā. Priekšā drazu kaudze - metāllūžņi, ventilācijas, trubas. Tam visam jātiek pāri. Tā kā pirms tam savos Dr.Martens zābjos, kas riktīgi slīd pa sniegu biju reizes divas paslīdējusi, viņš uztraucās, vai vispār varēšu tikt pāri. Atbildēju, ka neesmu princese un ja sasitīšos, nekas slikts nebūs. Sākot līst pāri drazu kaudzei, sirds sāka sisties ātrāk. Bradājums! Šeit! Tagad! Redzam sniegā relatīvi svaigas pēdas, vaicāju vai tas ir labi vai slikti. P. vairāk vai mazāk paraustīja plecus, taču pārbaudīja pēdu "svaigumu", salīdzinot mūsu zoļu nospiedumus ar mistiskajiem pēdu nospiedumiem. Pēdas bija mistiski pazdušas uz random šķūnīša jumta, tāpēc devāmies iekšā ar divreiz mazāku sajūtu, ka "tur var būt kāds vietējais aborigēns". Jess, jess, jess! Esam tikuši iekšā objektā....

Esam kāda paliela objekta administratīvajā korpusā. Telpas mazas, šauras, tukšas. P. norāda, ka katrā telpā ir savādākas lampas. Kas gan priekš manis nav nekāds brīnums, jo daudzos Latvijas objektos katrā telpā mēdz būt katrā telpā citādākas lampas. :D 

P. pastāsta, ka šo vietu pirms kāda laika kāda firma izīrējusi. Vai tas izdevies - nav ne jausmas. Viņš atklāja tikai to,ka viens iepriekš slēgts gaitenis ir pieejams. Ejam klusi, jo aiz dažām durvīm atrodas aktīvi uzņēmumi. Skatoties ārā pa objekta logiem var redzēt pretējā pusē logos strādnieciņus,kas cenšas tēlot, ka strādā pēdējās stundiņas no 8 dienišķajām stundām, he he. Pasmejamies par dāmu, kas garlaikoti griežas apkārt biroja krēslā. Ejot pēkšņi dzirdu krakšķošu troksni. Apstājos. P. arī apstājas. Troksnis atkārtojas...P. saka, ka prātīgākais, ko varam darīt ir turpināt bradāt. Ja satiktu objektā vietējo aborigēnu, gan jau viņš zinātu, kā tikt ārā no situācijas...Lai gan...tikpat labi, ja tas būtu krievs, tad neērti būtu mums abiem. P. galīgi nerubī krievu valodu, bet es vismaz bišķiņ saprotu un protu lasīt kirilicā. :D Jūtu, ka kaut kas pietrūkst. Aha, objekta smarža. Ziemā īsti nevar just objekta smaržu. Vispār. Ne pelējumu, neko...

P. saka, ka visas telpas šajā pusē ir vienādas un atkārtojas. Mkey. Bet tad viņš saka, ka parādīšot kaut ko īpašu. P. actiņas iemirdzas un domāju "hm, kas tāds īpašs varētu būt??". Ieejam līdzīgā telpā kā visas pārējās, tikai šajā telpā vienīgā atšķirība ir tāda, ka pie sienām ir izvietoti random plakātiņi. Pie tam, ļoti, ļoti redzēti plakāti. Puse. Pārējie gan oriģināli, rūpnīcas handmade :D Manī jau bija tāds "meh...meh...un tas ir viss? Nopietni?Tas nevar būt..." un tad - klikt - telpā smuki iedegās lampas. Elektrība pamestā fabrikā? ME GUSTA!!! 

Šķiet, ka viņš ar manu reakciju bija apmierināts. Lai gan varu iedomāties, ka viņam šāds bradājuma scenārijs vadājot citus bradātājus jau ir izspēlēts n-tās reizes un apnicis kā rūgta nāve. :D Tad P. sāk stāstīt par pašu uzņēmumu. Esot ražoti kaut kādi aparāti. Kādi - P.nespēj izraut pareizos vārdus angliski vai vienkārši nemāk lasīt kirilicā tik ļoti, ka vienkārši tāpēc nezina.

 Dodamies tālāk...tālāk rodas arvien plašākas un plašākas telpas...stikla bloku sienas!!! Reti kurā vietā fabrikās iekštelpās esmu gājusi caur telpu, kuru teju pilnībā nosedz stikla bloki. Patīkama sajūta. 

Nonākam lielākā telpā. P. šķiet aizrāvies ar to, ka katrā telpā derētu notestēt elektrības slēdžus. Mirkli pirms tam bijām sākuši runāt par skaņām objektos, viņš esot ierakstījis grīdu čīkstoņu šajā objektā...Gaisma ieslēdzas. Atskan patīkama skaņa, kāda parasti rodas, kad radiatoros plūst ūdens. Yeah! Vecās tizlās lampas, kādas parasti mēdz būt skolās pirms remonta :D Pats labākais, ka visas lampas neieslēdzas vienmērīgi un tās lampas, kuras ieslēgušās, izslēdzas un atkal ieslēdzas. 

Ļoti tīkams koncerts manām ausīm un skats acīm - nu bāc, izspļauts Massive attack - Butterfly caught videoklipiņš acu priekšā...Klausos un priecājos, līdz - SPAKŠ - uzsprāgst viena lampa. Abi tādi bišķiņ ar WTF sejas izteiksmi uz sekundi un tad sākam skaļi smieties. Katrā gadījumā nebijām gaidījuši. :D Teicu, ka labāk nevajag kaut ko salaist uz īso, jo ja kaut kas notiktu blakus aktīvajā korpusā, tad tas radītu aizdomas. Klīstam tālāk pa telpām. Redzu, ka uz sienām ir visādi "zaļie" motīvi...bērzu birzis, pļavas...

Noejot lejā pa trepēm esam bīstami tuvu civilizācijai. P. ik pa laikam pieplok pie logu spraugām lai novērotu situāciju ārā un pie reizes pastāsta, kā izložņājis šī objekta jumtus, detalizēti norādot, kuras kāpnes ir pilnīgi nelietojamas un kuras - jēdzīgas lietošanai. Viņš vienubrīd parāda arī satrupušu koka laipiņu starp 2 ēkām. Jap, esot līdis reiz pāri...Koka laipiņa smaida...koka laipiņa izretinājusies tik ļoti, ka šķirbu vairāk, nekā dēļu. 

Atkal dabas motīvi.

Pēc brīža nonākam telpā ar dīvainas formas flīzēm. Gaisā virmo kāds pazīstams aromāts.Tik pazīstams, ka smadzenes sauc "hehei, vecā smarža!Prieks saošņāties atkal!"  Dīzeļdegvielas aromāts, mmmm! Grīdas flīzes ir no materiāla, kas šķiet uzsūkušas dafiga dīzeļa un voņī tik stipri kā sasmaržojušās tirgus tantes 7.tramvajā. Taču par to daudz nespēju priecāties, jo sirds dauzās tā, it kā būtu izdzertas trīs kafijas krūzītes un pirksti galīgi sastinguši cimdos. Par laimi, izrādās, ka vairāk īsti nekā nav ko skatīt un maldamies atpakaļ uz izeju, jūtu, ka tiešām nogurums, izsalkums un aukstums ņem virsroku pār kāri  uzkavēties objektā ilgāk. Feins objekts, nav ko piebilst. 

Veiksmīgi tiekam ārā pa sākotnējo ieejas punktu. Izstaigājam arī objekta apkārtni no ārpuses. P. pastāsta par netālu esošo bumbu patvertni kurā Jāgerboys (krievu bradātāji, kas izrādīja objektus 2009.gadā) esot uzlikuši velosipēdu anti zagšanas figņu priekšā restēm ar atslēgu, lai tikai viņi varētu tur tikt iekšā. Un...viņi atslēgu paši kaut kur pazaudēja. Tā arī viņiem uznāca slinkums tur kādreiz atgriezties un anti-zagšanas figņa vēl līdz šai dienai nav pārkniebta, he he! :D 

Pēc kāda brīža nonākam civilizācijā, pļāpājam visādus ar UE saistītus niekus. Un...tik tiešām dodamies ēst kūkas. Tās esot labākās Tartu. Es paņēmu pat divas kūkas, jo kaut kā tie eiro jāiztērē. Kad atnesu kūkas līdz galdiņam saprotu, ka esmu tajā pašā vietā, kurai biju gājusi vakar ar domu "tie cilvēki tur iekšā izskatās tik snobiski, ka gribas tiem iepist pa seju"...Sāku skaļi smieties un P. laikam nesaprata, kas tajā visā tik smieklīgs, tāpēc ik pa brīdim nošņāca "SSssshh!Ssssh!" ar nozīmi, lai aizveros un cienājos ar kūku. :D Taču man palika vēl jautrāk, jo es nekad nespētu iedomāties, ka divi uešņiki nule pēc bradājuma sēdētu diezgan solīdā kafejnīcā un ēstu kūkas. Vienkārši W T F. :D 

Parādījām viens otram fočikos sabildēto un papļāpājām par objektiem. Šad tad arī offtopiku. Izrādās, P. ietilpst kāda bradātāja izvirzītajā teorijā, ka "bradā pārsvarā antisociāli cilvēki".Viņš vienu brīdi sapņaini blenza citās dimensijās un teica, ka nule apmeklētajā objektā grib izveidot slepenu tusiņu, pilnīg' nopietni, salīdzinot tos ar nelegālajiem reiva tusiņiem dziļi mežos. Viņš smējās, ka lai pievilinātu cilvēkus tusiņam objektā, viņš būtu ar mieru uzlikt briesmīgu mūziku, lai tikai būtu tusiņš. 

Un te nu ir mirklis, kad pierādās igauņu teiciens par lēnumu...P. teica, ka nevarot saprast, kāpēc tikšanās sākumā ik pa laikam jutis no manis un pudeles gan zemeņu, gan vodkas smaržu. Teicu, ka es taču sākumā pateicu, ka tur ir liķieris. Tad viņš atbildēja, ka viņam likās, ka es tikai jokoju, jo viņš neiedomājās, ka tajā hellokitty limonādes pudelē tiešām varētu būt kaut kas alkoholisks.   :D

Kūkas apēdas un dodamies tālāk. Saku, ka gribu paložņāt pa terminālīšiem tepat centrā. Diemžēl teritorijas vārti izrādās slēgti un ideja par terminālīšiem atņemas kā mazam bērnam rotaļlieta. Plāns B no P. puses - paieties pa ledu. Kad nonācu uz ledus secināju, ka nenormāli bail no tāda pasākuma - nonākot upes vidū likās, ka neviens objekts nav tik bīstams kā atrasties uz ledus. Ok, divas dienas iepriekš bija pieturējies mīnus 20 grādu sals un viscaur uz ledus bija redzamas cilvēku iemītas takas, bet still...

Es saku P. ka mana izmitinātāja esot teikusi, ka varot tikt uz pamesta restorāna jumta, kas atrodas vietā, kur man drīzumā jāatgriežas. Ejam? Ejam! Vēl nenonākuši objektā P. smīkņā, ka viņš esot kāpis celtnī un ka viss tas ,kas ir zemāks tāds nieks vien ir. Sāku kāpt pa ārējām objekta kāpnēm augšā. Jā, tikai divi stāvi, bet jumts!!! Jumts paliek jumts, tas vispār bija viens no maniem Tartu must-have-to, kas beigās arī piepildījās. Hell yeah! Virs galvas zvaigžnotas debesis un bradājums patīkami noslēdzies. Uz jumta P. norādīja, ka es esot piedzērusies. Kā tad...ja es būtu piedzērusies, nerāptos pa ārējām kāpnēm. Nekad. Un visdrīzāk citētu Veidenbaumu un smuki kristu lejā. Pateicu, ka esmu ļoti, ļoti nogurusi, tāpēc viņam liekos piedzērusies. Viņš piekrita šajai teorijai, jo saprata, ka es iepriekšējo dienu un šo dienu no rīta līdz pat vēlam vakaram esmu raitā solī tipinājusi pa pilsētu. Viņš teica, ka man vasarā vai pavasarī jāatgriežas Tartu, lai varētu bradāt vai vizināties ar vilcieniem. Jā, kā tad...Taču viņa stāstītajam par visādiem ārzemju uešņikiem nevar nepiekrist - ārzemju UE kontakti ir ļoti laba lieta, it īpaši, ja patīk ceļot un apskatīt jaunas vietas, kad pierastie pilsētas objekti apnikuši. 

Un jā, iemācīju P. vienu lamu vārdu - kuce - jo uz kaut kāda plakāta bija rakstīts Kutse vai kaut kas līdzīgs un sāku skaļi smieties, kas, protams, izraisīja jautājumu no viņa puses, par ko smejos. 

Bildēju šo bildīti: 

Un ha ha hā! Labāru pie hosta gaidīja patīkams pārsteigums - skanēja riktīgi drūmie Brian Eno gabali. Bez maz vai tā, it kā mana izmitinātāja zinātu, ka es pusi dienas būtu bradājusi kaut kur un ar bradājuma noskaņām atnāktu un bradājuma noskaņās pavadītu atlikušo vakaru :D 

Labāram vairs nav ko teikt...

izņemot...

he, kur lai brauc nākamreiz? :) Kohtla-Jarve, bļa!?