Ceļojuma aprakstos mēdz salikt baigi iespaidīgās lietas...bet man nebūs, khe....Nu tādas figņas, no kurām elpa aizcirstos un acis pieliptu bildēm tā,ka acu zīlītes ieplešas... Taču labaars vismaz mēģinās aprakstīt savu necilo couchsurfing.com tīmekļa vietnes izmēģinājumu ;D Tātad. Viss sākās ar to, ka kaimiņiene atgādināja, ka eksistē figņa ar nosaukumu couchsurfing.com (rupji sakot, ceļojot vari pie jebkura tajā lapā reģistrētā cilvēka aizbraukt, nakšņot un pierīties par velti). Atminējos, ka viens paziņa, ar ko bradāju, arī sen atpakaļ bija ieminējies par šo burvīgo opciju un nospriedu, ka pamēģināt vajag! Izmēģināju arī.

Uzcepu profilu un četru, piecu dienu laikā nogatavojās ceļojums uz Liepāju. Rīgā, mucā augušajiem, tas ir medusmaizes cienīgs pasākums,saprotiet. Caur draugiem.lv meklēju ērtāku transportu (nekratīsies autobusā trīsarpus stundas, hm, ja var ar mašīnu gludi aizripot bišķiņ ātrāk!). Atsaucās smaidīgs matainais, kas mašīnā pa ceļam klausījās ņūmetāla (nu-metal) diskus. Atceros savus 12-13 gadus. Jēij! Nostalģija! Caur stiklu redzamas sniegotas egļu galotnes un tāļumā kolchozi.

Liepājā tā kā būtu laimīgi nokļuvušas. Es un ceļabiedrene (kurai zili mati un patīk pīpēt vairāk nekā metalurga skurstenim kūpēt) uzreiz priecājāmies par industriālo pornogrāfiju - visādi skurstenīši, fabriku korpusi. Pirmais plāna punkts, laikam, bija Liepājas Metalurgs. Plāns - paošņāties gar uzņēmuma sētu un kad metas krēsla, iet uz muzeju. :) Tā nu masīvos korpusus no pelēkajām sētām lāgā skatīt neizdevās, diemžēl.

Nosmulēju savu sarkano mēteli, lūkojoties pār sētu..Bet vai tad bradātājs būs bradātājs, ja nenosmulēsies, meklējot objektus?
Tāļāk devāmies lūkot Brīvības ielas citus labumus...Nolūkojām pamatīgu stroiku, taču diemžēl kameras tur sakarinātas diezgan efektīgi. Laikapstākļi bija tādi īpatnēji, likās - totāls pavasaris, virs zāles ledus čipsi, maķenīt sniega pūdercukurs....
Devāmies pa līķu nobēdzinātāju sliedēm atpkakaļ uz civilzāciju. Aha, R.D.A. humpalas un citi prieki...
Nu tad sapratām, ka baigi rūc vēders, vajag paēst. Bet vēl jo vairāk vajag paspēt uz Liepājas Metalurga (tā lielā, rūpnīca, kur katru gadu nomirst vairāki strādnieki) muzeju. Muzejs tāds maziņš, atrodas vienā no lielākajām ielām. Spiežam zvana pogu. Nekas nenotiek. Tad atveras durvis un priecīgs "Kāpēc jūs neejat iekšā??" hmm.. oh well.
Mūs sagaida tāds harizmātisks onka ap 40. Varbūt vairāk. Vienalga. Šis sola, ka pastāstīs mums vairāk, nekā rakstīts uz sienām un liek sēsties naglu krēslā. Naglu krēsls ir narmaļna, nekas dibenā neduras. Muzejā ārkārtīgi daudz veclaiku fotogrāfijas no veciem un ne tik veciem laikiem (kuras drīkst arī nospeķot, jo viens trekns albums neatrodas aiz stikla). Pētam, fotografējam un muzeja darbinieks, kā solījis, tā tik tiešām atnāk un ņēmas stāstīt visādus sīkumus. Piemēram, cik tonnas metāllūžņu atlasīti, lai saražotu tik un tik tonnas armatūrai priekš Dienvidu tilta.Viņš tāds jokains, daudz smējās un tā tālāk. Apstāstīja vēl interesanti par jaunāko zibensnovadīšanas herņu. Tas vienkārši ir jādzird! Vairāk smiesies nekā stāstīs. 

Mazliet tas gids likās bezkaunīgs, ka stāsta ļoti daudz offtopikā, bet patiesībā vairāk nekā intersantas lietas...Taču viņš paspēja visu sakāmo pastāstīt līdz 16.40, kad precīzi atliek 20 minūtes līdz rūpnīcas ēdnīcas slēgšanai. A rīt taču gribas, un kā vēl. Aizejam turpat uz rūpnīcas ēdnīcu - tur tādi tipāži rij, kas tikko no velns sazin kurienes formās izlīduši...
Tualete tajā iestādē vispār ir kaut kas outstanding WTF:

Tie strādnieki dzer tā, ka lūpas šmakst vai kā ?
Apsēžoties uz pjedestāla vispār redzma tikai pudeļu piramīda...

Nu ko lai saka, prikolīga ēdnīca!
Tālāk dodamies uz centru (puse gaišā dienas laika nobraukta bezjēdzīgi turpceļā,hm) pastaigāt pa veikaliem (sekas - bling bling ausīs!) un jāsarunā tikšanās ar couchsērferi, kura tā kā apsolījās izmitināt. Te nu sākās FAIL. Biju telefonā pierakstījusi nepareizu numuru. Uzrakstīju ka tikos un tikos tiekamies tādā un tādā vietā, pazīšanās zīmes...pats stulbākais,ka pirmās SMS atbilde "Jā.". :D Protams, uzzvanu, lai šo to precizētu...telefonu paceļ čalis. Skaidrs, ka kaut kas nav lāgā. Paskatos blociņā - nu ja, viens cipars nepareizi pierakstīts. Bet nu viss beidzas, tpfu, turpinās labi....dodamies pastaigā pa skaisto ostmalu (kuru nosaucu par Andrejsalu2) un ar couchsērferi sarunāts, ka jātiekas Fontaine.

Pie ostmalas bija omulīgi, sāka lidināties kaijas un negribējās īsti nekādu socializēšanos, alus dzeršanu un tamlīdzīgu sviestu. Gribējās vienkārši pabaudīt skatu, kā divi makšķernieki cer izzvejot smagajiem metāliem bagātas zivtiņas...pagrauzt Snikerīti un iestrēgt šajā brīdī.
Paverot Fontaine bāra ieejas durvis, secinājām, ka galīgi nav slikti - maz cilvēku, plaša zāle, otrajā stāvā vispār puffīgi dīvāni...Cenas smieklīgas. Tiesa gan, ceļabiedrene, ieraugot alus karti noteica "bļ, te nav alus, jāņem skrūve!?" Par 0,70 santīmiem kaut kā negribas ņemt Aldarus. Paņēmu karstvīnu, par ko domāju vai tā ir lēta Sangrija vai pakas Gļukvains...Tā nu atnāca couchsērfere-izmitinātāja. Smaidīga, tieši tāda, kāda izklausījās pa telefona trubu. So far, so good!
Vakara gaitā sanāca uzzināt ļoti daudz ko par coucshsurfing pasākumu. Ļoti drosmīga meitene, kas arī stopē viena pati. Jā, tādas man patīk. Meitenes ar iekšām, nevis usji-pusji. Bet tas tā...blociņā, protams, radās ceļotāja piezīmes, lūk, dažas no tām....
"Tātad, vairāk jāuzticas, lai radītu uzticamību sev un ticētu tam, ka pasaulē ir vairāk labu cilvēku nekā tu spēj iztēloties, vot."
un
"Sēžu Fontaine bārā. Pa logu redzami ostas krāni un Tecinieks, kūpošs. Seksīgi, bļeģ. Tagad šķiet, ka CH huiņa jāmēģina pašai - arī izmitināt un ceļot. Mans aicinājums ir bradāt, bet kā es varu bradāt tur, kur vēl neesmu bradājusi, ja neesmu bijusi svešā vietā?"

Tad nu pēc velns sazin cik karstvīniem un ruma un kolas devāmies uz Karostu, vietu, kur mitinājās pajumtes sniedzēja. Tā taču Liepājas Maskačka! Jo trakāk, jo labāk. Ehh, izrādījās, ka šamā dzīvo tieši tāda paša projekta mājiņā kā es, nevis tipiskā Karostas stila gaišzilā blokmājā. Viņai dzīvoklītī bija divi gigantiski suņi par kuriem likās "šamie draudzēsies, bet naktī noēdīs seju". Dobermanis un kaut kāds...emm...nepazīstu dzīvniekus, aizmirsu kas ir otrs. Ļoti draudzīgi suņi, ja kas. Noteikti piegrūdīs savu purniņu klāt tad, kad rokā būs tējas krūze, kā rezultātā tēja lido pa gaisu  >.< Taču suņuki vismaz tiek sabužināti un samīļoti :)

No rīta papļāpājām un atvadījāmies. Tiešām prieks, ka CH.com izvēlējos nakšņot pie meičas, kas no mākslas skolas un aptuveni manā vecumā (lai gan tur cik paskatījos, nūģi nemēdz reģistrēties...) :) Jamā pastāstīja vēl mazlietiņ par Karaostu. Smieklīgi, kad no rīta tika atskaņota dziesma "Tā daļa Rīgas" ( atrodoties Karostā ,trololo!)
Tālāk devāmies saņemt rīta pļauku uz Ziemeļu mola. Nu pļauka tāda, ka skropstu tuša pašķīst, mati sniegā un ledū, puņķi pa seju + kvalitatīva atsalšana. :D

Pa nakti bija sasnidzis sniedziņš un mola tālākais gals bija tērpies draudīgā baltā mākonī - diez, ko tas nozīmēja? Anyways, tur bija tīkams, audiāls prieks. Pati nogāju tikai līdz knapi pusei, kur izbeidzas lielie činčiki gar malām. Ceļabiedre gan devās tālāk, uz mistiskā baltā mākoņa pusi. Taču drīz vien atgriezās un kāpu zonā uzzināju, ka vējš pieņēmies spēkā un viļņu šļakatas brāžas jau līdz mola vidum, sauss līdz galam neaizietu. Ziemā saslapināties nebūtu feini,mhm. Vēl mazlietiņ paņirdzām par automašīnu pie Ziemeļu mola. Sēdēt mašīnā un skatīties uz jūru? Kas tā par romantiku? WTF?

Vēders sāk nepielūdzami rūkt pēc siltas kafijas vai ēdiena. Tipinam caur Karostu cerībā, ka tur būs kāda bomžcore edition ēdnīca. Nebija. Eh. Toties ieraudzījām krāmu tirgu čierīša stilā. Man jau nu lielie prieki! Nofočēju arī, te no dinozauru laikmeta kioska izveļas tantūzis un saka, ka te esot privātīpašums un bildēt nedrīkst. Publiskā telpā? Tirgū? SRSLY? :D

un jā. Uz Karaostu plūst tūristu miljoni. Priecājas. Ir jau feina vieta. Ziemā tas ir kaut kas savādāks. Alejas piesnigušas...zari liecas no sniega un viss ietinas klusumā. Skaisti. Bet nu tūristu simti un tūkstoši, kas tur izveļas cauri mēneša laikā tikai retais citē Andras Manfeldes Karostā tapušo dzeju...to ir grūti aprakstīt, rādas sajūtas pārņem, kad tu redzi to, ko reiz esi lasījusi un iztēlojusies dzejolī.Kaut visiem Rīgas rajoniem būtu sava Andra Manfelde, kuras dzeju tik smeķīgi ietekmē vide!

Te nu ir tie dzejoļi, Karosta edition, bļe! http://www.satori.lv/raksts/4828/Starp_mums_ir_jura

Tipiski. Ejot caur to rajončiku rodas tāda sajūta, ka pirmajos stāvos ir totāls bomžatņiks un hierarhija virzās no pirmā stāva uz augšu...
Sniegs turpina snigt, brokastis gribas vēl vairāk.Mērķis - atrast ieteiktās deviņstāvenes (nē, tas jau nekas, ka nonākot uz jumta acīs visu laiku būtu sniegs un no redzēšanas būtu tikpat kā lasīt tumsā). Maldamies veselu mūžību, toties garām smukiem termināļiem . Pirksti nosaluši, karti vienkārši negribas vilkt ārā. Ceļojuma devīze kā nekā bija "Seksīgi!" un "pohuj!"

Tālumā ieraugam deviņstāvenes...tās šķiet gaismas gadu attālumā. Gribas ēst!!! Pa ceļam ieejam drausmīga paskata amatniecības skolā. Kartē laikam atzīmēta kā 84.arodvidusskola. Hm, horror, ne skola. Vismaz uz īsu brīdi apsildam degunus. Ēdnīca tur laikam nebija, uzraksts "MĀCĪBU ĒDNĪCA" satrieca mūsu cerības paņammāt siltu ēdienu. Dodamies garām fabrikai Lauma. He he hē, pa to ielu taču esmu braukusi garām reizes divas noteikti. Sen. Starp citu, smukas vešiņas tur ražo. :)

Nonākam Ziemeļu priekšpilsētā. Tur, kur deviņstāvenes. Atpestī? Tev liekas, ka esi nokļuvis Pļavniekos, Vecmīlgrāvī un Zasulaukā vienlaicīgi, šausmas! Visur urāli un vecas krievu babkas. Nu ja jau esam pie deviņstāvenēm, tad jau jāmēģina tikt iekšā. Tiekam iekšā divās izcili bomzīga paskata ēkās (kurās pat nebija domofoni), taču augšā apsaimniekotāji bija gan pacentušies uzlikt vārtus ar atslēgām. Nu ja nespīd, tad nespīd! Bet lai laiks nebūtu lieki iztērēts, iedarbinu ZOOMH1 un ierakstu lifta dark ambient skaņas. 40 sekundes tīkama ieraksta, kuru noklausoties vēl tagad skrien skudriņas. Ā jā un te ir FAIL moments...no 9.stāva braucot uz pirmo lifts atver durvis, bet tur viss tumšs kā peklē. Sabijāmies, likās, esam kaut kādā līķu nobēdzinātavas pagrabā nobraukušas. Bet pasperot soli uz priekšu piķa melnajā tumsā ieslēdzās gaismiņa un izrādās, viss kārtībā, bijām 1.stāvā pie izejas.

Nonākot stacijā (svētīgi!!!) pierijāmies. Frī kartupeļi izskatās izvārtīti aizdomīgi daudz Vegetā...pa virsu, protams, daudz kečupa un majonēzes. Silta paika! Tikai paēdot sapratu, ka esmu nenormāli nosalusi un uznāk baigais plīsiens. Likās, ka sildoties ilgāk aizmigšu uz ēdnīcas galda.

Saņēmušas pēdējos spēkus, dodamies vienā no mērķa punktiem - nočekot Linoleja rūpnīcu. Sacīts, darīts. Nokļuvušas pie skaistās fabrikas vārtiem dzirdam dīvainas skaņas...Saskatāmies, it kā nekas nav. Paskatos augšā - trešajā stāvā izliecies onka ar metāla stieni rokā...Sviedīs lejā? Noburs? Diriģēs? Meh. Objekts nebūs, tas nu ir skaidrs. Tādi tipāži pamestās fabrikās nav diez ko patīkami..(hmm, tas bija ļoti retorisks teikums)

Tipinam gar kapsētu atpakaļ uz pilsētu. Kamēr Statoilā ceļabiedre taisīja sev kafiju, gar acīm "sāka staigāt bilde". Pamatīgi. He, noģībšu?Temperatūra?Miegs? Saņemu spēkus un izlemjam, ka pietiks. Iespaidi sakrājās tik daudz, spilgi un dažādi, ka negribējās, lai tie izgaist tik ātri kā noķerta sniegpārsla uz mēles...

Pa ceļam uz autoostu sākas brīnumi. Brauc ciet šīberis, smejos pilnā kaklā, sāk aiziet sarunas pilnīgā bezpreģelā. Patīkams nogurums!

 Sabiedrisko transportu izmantojām tikai vienu reizi, dodoties uz nakts mājām...viss pārējais - tipu tapu ar kājiņām. Tramvajā pabraukt nesanāca (maksāt 0,40 santīmus? Pff?) un secināju, ka turienes tramvaju depo ir nesmukāks nekā Rīgas tramvaju migas.

Braucieni turpināsies, par to labaars ir pārliecināta :)) !