Reizēm labi jusies bērnam. Aizbraukt pie vecākiem un divas dienas neko nedarīt - ēst, gulēt, skatīties TV un lasīt "Vaduguni". Tikai biksas pašauras palikušas;)

Žēlojos mātei, ka juniors nemaz negrib mācīties, slinko un nes diviniekus mājā. Mamma pēkšņi sasmējās: "Un Tev daudz laika bija mācīties? Ta teātra mēģinājums kultūras namā, ta volejbols, ta fotopulciņš. Un vēl tas akordeons...;DDDDDD" Njā, tā vien liekas, ka es biju Īpaši Apdāvināts Bērns - praktiski nemācoties labas atzīmes.;) Teātra studija, volejbols (tas gan pēc pāris mēnešiem tika pamests, jo traucēja teātrim), fotopulciņš, draudzenes, dienasgrāmata, dzejoļi, zīmējumi, grāmatas, grāmatas... Ar akordeonu ar bija interesanti: to kāds uzdāvināja brālim (ka tas pieder viņam, šams atcerējās tikai tad, ja piegriezās mana čīgāšana: "Noliec! Tas ir mans!";)))), bet es kādā 7.klasē izdomāju iemācīties spēlēt. Un tad katru vakaru... Iemācījos jau arī: lielāko daļu pēc notīm, kaut ko - no galvas. Gan bez basiem, tikai ar labo roku.
Tāpat ar grāmatām bija traka lieta: manām draudzenēm bija tīrā nelaime, ja es izlasīju kaut ko no sērijas "Apvārsnis" - es tik maniakāli aizrāvos ar izlasīto, ka augam dienam referēju par DNS, pirmcilvēkiem vai vudu burvjiem. Un periodiski gribēju kļūt par: polārpētnieku, 2.Darelu vai kodolfiziķi;DDD
Un atpakaļbraucot jaunietis paziņoju, ka esot izlēmis: būšot dzejnieks un rokmūziķis!;DDDDDDD