Vienu reizi panco  izmeta tādu labu salīdzinājumu: "Sievietes ir kā Krievija. Viņām vienmēr jācieš. Nav džeka - cieš, ir - atkal cieš. Kamēr atrod kādu, kuram pa seju sasist.";)

Vispār jau man tas likās Samērā Asprātīgi un Patiesībai Atbilstoši, bet tā kā tobrīd biju vienīgā sieviete pie galda un visiem klātesošajiem vīrišķiem ir Zināms Viedoklis par kuminju kā tādu (tādēļ šie ieinteresēti blenza, kā tad reaģēšu), dauzīju ar kulakiem pa galdu un brēcu, ka tā vis nav (nevarēju tak jamos pievilt!).

Un, ja tā labi padomā, ciešanas arī man kā sievieškārtas radījumam nav gājušas secen;))) Parasti tām ir divi iemesli:

1) Galīgi nav naudas. Tas gan, paldies Budam, kopš pati esmu galvenā pelnītāja-tērētāja, gadījies ļoti maz. Bet kā es tad ciešu, kā ciešu!!! Neiesaku nevienam trāpīties tuvumā!

2) Man ir sava dzīve. Varbūt ne ideāli iekārtota, bet Sakārtota Atbilstoši Vēlmēm un Interesēm un Pakārtota Iespējām. Un esmu ar to apmierināta. Un nedod Dies, ka uzrodas kāds, kura dēļ iespējams nāktos tur kaut ko mainīt! Ot tad sākas ciešanas! No vienas puses: it kā jau gribētos, a no otras: kā padomāju... Oj! Vot, piemēram, šonedēļ es veselas 3 dienas cietu. Aha. Pa ilgiem laikiem. Nu ir atkal miers. Aizbraukšu uz laukiem, pakašķēšos ar māti ij pavisam labi paliks. I varēs laimīgi dzīvot tālāk:))))

Tā ka tam vecajam muļkim taisnība vien ir! Par to arī šovakar iedzeriet!;))))