Vienīgā reize, kad es no sava jūzerpikča (tb dekoltē) guvu reālu (bet ne materiālu) labumu.

2 atskāpes:

* ta kleita vispārībā ir neiedomājami smuka: puscaurspīdīga, tā kā uz auguma, bet "ar kritumu", tādēļ tiek izcelts viss, ko vaig, un nomaskēts, ko nevaig rādīt. Un ikten labs dekoltē ar.

* vietējais luterāņu mācītājs ir kretīns man... nē, kādus gadus 4-5 vecāks. Pēc skata "drāžams", bet viņa personiskās īpašības man diezi ko netīk. Piedevām - liels sieviešu dzimuma cienītājs.

Kapusvētki izgājšgad. Tā kā aprīlī nomira vecmamma, viņu vajadzēja pieminēt aizlūgumā, tb kādam vajadzēja aiziet "piereģistrēt". Un samaksāt 5 Ls. Tante paņēma mani līdz - lai drošāk. Kapličā mācītājkungs sēd pie galda, pieraksta, tur arī neliela tantuku rinda. Nostājamies galā. Nu procedūra parastā: "Kad nomira? Cik gadu vecumā? Es jums neprasu, kurā gadā dzimis! Cik gadu vecumā?" Vienbrīd mācītājs paceļ acis. A tur: babulis, tantuks (manējais) un Kumiņš. Ar dekoltē. Acs aizķeras;) Fiksi, bet pastiprināti laipni tiek galā ar babuli. Pienāk mūsu kārta. Šams pieceļas kājās (nu no augšas laikam tas natjurmorts labāks;)), paspiež rokas. Tad sataisa tādu līdzjūtīgu pri līdzjūtīgu ģīmi, až galvu pie labā pleca pieliec: "Kas Jums?" Mēs atskaitamies, tante noliek piecīti. Šis visu pieraksta. "Varbūt vēl kādu vajag pieminēt?" Mēs apjukušas saskatamies, bet ja jau par to pašu cenu... Nosaucam manu krustmāti. Pieraksta. "Varbūt vēl kādu?" Tante až apjūk no šitādas laipnības. Nosaucam vacīti (mirusi 1976.g!). Pēc trešā "Varbūt vēl?" no pārplūstošās sirsnības šokā ir ne tikai tante, bet pat es! Iešmugulējam vēl uz tiem pašiem 5 Ls vectēvu (miris 1955.gadā)!;)))

 Ja man nebūtu bijušas tādas galvassāpes pēc iepriekšējā vakara, es smietos balsī;)