No manas dzīves sanāktu neslikta komēdija.;)
Skatījos filmu par nabaga Betsijas vājprātīgajām kāzām un atcerējos savējās. Ne visas (vellos, tak vairāk kā 13 gadi pagājuši), bet kauč kādus mozaīkas gabaliņus. (Jāsaka gan, ka smieklīgi tas liekas tikai tagad).
1) Sēdu pie mammas lielā spoguļa, pie sāniem man stāv vedēji - Einārs un Laila. Katram no viņiem vienā rokā ir pa manai tolaik bondajai cirtai, ko jamie ik pa brīdim parausta. Otrā rokā: vienam karstas lokšķēres (pa laikam tas kļuva patiesi bīstami!), otram - lielā matu lakas pudele. Viņi mēģina saveidot līgavas frizūru, bet katram ir sava koncepcija. Esmu klusa kā pelīte, bailīgi glūnu spogulī kā viņi tur strīdas. Beigās viņi pārtrauc savu kašķi un uzklūp man: "Kas Tev tie vispār par matiem!"
2) Pie Laulību nama. Esmu pārskatusies līdz ārprātam, vicinu līgavas pušķi pa gaisu un šņācu. Beigās atvēzējos pret priekšā stāvošā svešā autobusa pakaļu. Einārs noķer manu roku un saka kaut ko par taisnu muguru, galvu augšā un cilvēkiem, kas skatās. Paceļu acis - autobusa logā trīs visnotaļ ieinteresētas sejas. Satrūkstos un momenta nomierinos, jo man tolaik vēl ir svarīgi "ko padomās".
3) Uz galda, taisni pret mūsu vietām vāzē stāv mans līgavas pušķis. Pēkšņi kā palēnininātā filmā vāze pārlūst uz pusēm, ūdens divās vienādās šaltīs uzlīst uz galdauta. Vāzes gabali krīt. Klusums. Pēkšņi skaņas atkal atgriežas un ātrums kļūst normāls. Redzu tantes svētu šausmu pārņemto ģīmi, ar kādu viņa atnes citu vāzi un savāc ķezu.
4) Pēc mičošanas un tortes/vīna dalīšanas, pienāk Laila. Viņa ir pilnīgi skaidrā (pirms dažām minūtēm tā nebūt nebija), ar asaru pilnām acīm. Paver plaukstu - tur ir viņas priekšzobs. Nolauzts mīkstā lauku tortē.
5) Visi ir kaut kur paklīduši, "galda" istabā esam divatā ar jauno vīru. Ar pirkstiem ķeksējam siļķu rolmopšus no lielā šķīvja un ēdam.

Patiesībā, tas bija pietiekoši vājprātīgi, lai es kaut ko tādu vairs vēlētos atkārtos;)))