1. nakts-diena: Tbilisi, Mcheta, Džvari.

<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" /> 

Lieki teikt, ka Megi ir izlēmusi: ne vien meitenēm, bet arī viņu draugiem nāks par labu apmeklēt baznīcas un klosterus – tātad atkal saspiežamies mašīna visi un maucam!:)

Kompaņija v sbore;)

Vienīgā ķeza, ka laiks ir „sabojājies” – apmācas, pūš negants vējš un pa brīžam smidzina.
Ar Svetichoveli atrašanu nekādi pārpratumi nerodas, izstaigājam visu teritoriju. Piedodiet, bet iekšā nefotografēju – vienkārši nevaru tādai lietai saņemties...:) Un tās sajūtas, sienai pieskaroties... tās, ziniet, ir pārāk intīmas:)

Svetichoveli katedrāle.

Pagalms.

 
Nākošā pietura ir Samtavro klosteris. Kā stāsta Megi, tur dārzā paglabāts Svētais Gabriel Beri (gluži svaigs svētais, jāsaka, miris kaut kad 1990os gados) un ļaudis vai no visas Gruzijas tur brauc, lai ārstētu garīgas da miesīgas kaites. Viss ir vienkārši - nometies ceļos, pieturies ar rokām pie kapa un viss notiks! Es arī, protams, nospriedu, ka svētības nekad nebūs par daudz, izstāvēju rindu, pieturējos ar rokām pie kapa, uzliku tur savu krustiņu, lai - sak, varbūt tarakānus no galvas izdzīs. Un vienbrīd bija tāda jokaina sajūta - it kā mazs tārpiņš no sirds izlīstu, tā - čpok! - un ārā. Nu neko. Tikai vakarā sapratu: visu dienu neesmu nevienu cigareti uzpīpējusi, negribējās vienkārši! Un tā otru dienu... Un trešu... Arī vīnu iedzerot. Un arī tad, kad visi pārējie pie galda pīpēja. Un vēl joprojām neesmu pīpējusiJ
(Var jau neticēt un paķiķināt, tak gruzīnu tēvoči Batumi to uztvēra kā gluži reālu lietu, skaidroja man: gruzīnietes, kas tur ejot, nepīpējot, vot i man ar "ņe veļeno"! Un solījās arī pie Gabriela Beri braukt!:))