1. nakts-diena: Tbilisi, Mcheta, Džvari.

No rīta 8:30 (pēc Gruzijas laika) man zvana modinātājs – jāmodina Juniors uz skolu. Ceļamies, mazgājam mutes, stiepjam akal koferus lejā, iesēdinu Liku taksī, un nu manā rīcībā ir pāris stundas – kāds brīsniņš no tām nedaudzajiem, kas šajā braucienā pieder vien man pašai. Aizsoļoju līdz Metekhi (baznīca netālu no viesnīcas – tur apglabāta mocekle Šušanek – pirmā literārā darba, kas sarakstīts gruzīnu valodā, varone), aizdedzu sveci pie Tamāras. Tad pāreju pār Mtkvari (upe tāda;)) un soļoju pa Leselidzes ielu uz Tavisuplebis Moedani (Tbilisi centrālais laukums ar zelta Giorgi statuju centrā) pusi. Ieklīstu arī kādā „tautas ēstuvē”, kur izdzeru turku kafiju un apēdu hačapuri adžāriešu gaumē - tos es pat protu gruzīniski uzprasīt!;) Kafiju saprasu nesaldu (ha, interesanti, kāda tad ir salda?!), hačapuri „mazo” (ha! kāds tad ir lielais?!), bet ilgi kaifot nesanāk, jo tuvojas 11:45, kad man jātiekas ar Megi. Tad izpīpēju arī savu pēdējo cigareti (tobrīd gan es vēl nezinu, ka tā būs pēdējā).
Tikko paspēju atgriezties viesnīcā, manā istabiņā iebrāžas Megi, kā tāds neliela izmēra cunami. Apkampj un sabučo mani, smejas un tērgā. Viņa ir ārkārtīgi līdzīga Katrīnai Pasternakai, tikai reizes 10 enerģiskāka un reizes 50 kustīgāka. Lūk, un tā ir pirmā reize, kad šī brauciena laikā jūtos kā tāda afēriste – Leitnanta Šmita Bērns (bet šis nudien nav pēdējais gadījums!).;) Lieta tāda, ka Megi ir attāla radiniece kādai manai draudzenei, un līdz šim mēs ar viņu esam sazinājušās skaipā, bet ik pa laikam man rodas nopietnas aizdomas, ka Megi mani kļūdas pēc uzskata par savu meitu, kas traģiski pagaisusi zīdaiņa vecumā, un nu laimīgi atrasta.;)

Ieskatam - mēs ar Megi Mchetā, pie Svetichoveli

Pie viesnīcas jau gaida mašīnīte ar šoferi. „Tas ir DATO!” – Megi tik uzsvērti paziņo, ka es sāku domāt – viņa pēdējās dienās ir atradusi arī pazudušo dēlu, šo pašu jaunekli. Vēlāk gan izrādās, ka tas ir saimnieces, pie kuras meitenes īrē istabiņu, dēls – gana svarīgs cilvēks – „ofis menedžerom rabotajet”.;) To, ka Gruzijā ar tiem darbalaikiem ir visai interesanti, es pamanu neba pirmo reizi – šis pats ofisa menedžeris Dato tikai ap 10:00 raušas no migas un tāpat neskuvies sēžas pie stūres, lai dotos uz darbu;)
Nu ja, tātad ar ŠO mašīnu mani aizved līdz tuvīnajai metro stacijai „Avlabari”, kas atrodas aptuveni 200-300 m tālāk. Tur sabučojos ar Megi divām vecākajām meitenēm Ani un Sofo un sarokojos ar viņu draugiem – Piči un Soso (laikam Soso, to vienu gan toč sauca par Piči).

Tādi izskatās jaunieši (jā, un es, protams);)

Manas mantas tiek pārkrāmētas citā mašīnā, mēs visi tur saspiežamies un braucam uz pilsētas nomali, kur dzīvo meitenes. Piči ir visnotaļ veikls braucējs: žvidzina pa pilsētu uz saviem 90-100 km/h, un pie katras baznīcas neaizmirst pārmest krustu. Megi gan no vienas puses sauc: „Puis, puis, netrako!”, tak no otras – stiepj šoferim pār plecu ar Jeruzalemes uguni degušu sveci un ik pa laikam visādi citādi traucē skatīties taisni uz priekšu. Es mēģinu saprast, ko viņi tērgā, un vēroju pa logu pilsētu. Fascinē dažādi uzraksti, piemēram: „Second Hand Parfeum”;) Beidzot esam galā.

Ieliņa, kurā atrodas meiteņu māja. Te gan nevar redzēt, cik tā stāva.

Pagalmā zied kivi. Izaugot ēdami. Batumi arī tādus redzēju.

 
Megi metas gatavot ēst un noraida jebkuru palīdzību, meitenes gan viņa krietni patrenkā. Man gan, vērojot, kā top milzīgs hačapuri, mazliet nelāgi sametas – kuņģī vēl kunkuļojas rīta ēdiens. Bet nu neko, uzēdam, iedzeram arī nedaudz vīna – ir taču mana dzimšanas diena! – un varam braukt uz Mchetu.:)
Pļāpājot ar Megi arī uzzinu, ka mani plāni ir mainījušies (MAINĪTI!) – šovakar mēs abas ar Megi vis nebrauksim ar vilcienu uz Batumi, bet paliksim Tbilisi. Un rīt, nē, arī rīt mēs nebrauksim uz Batumi, rīt pēcpusdienā mēs dosimies uz Zestafoni (kur ir Megi nams), lai atrādītos Tēvocim Vano un satiktu Megi jaunāko meitu - Nuku. Jā, parīt gan es tikšot līdz Batumi, Megi aizbraukšot man līdz turienei līdzi, lai es nenoklīstu pa ceļam, tak pati tūliņ braukšot atpakaļ – viņai jābūt darbā. (Megi ir Zestafoni futbola kluba grāmatvede, kaut gan, spriežot pēc ienākošo zvanu intensitātes, viņa ir arī šī kluba galvenais treneris;).) Tikai ar lielām pūlēm man izdodas Megi pārliecināt, ka Batumi man nekas slikts nenotiks, jo tur mani sagaidīs Tēvocis Romāns, kuram pavisam noteikti var uzticēties. Tikai kad apsolu iedot Megi Tēvoča Romāna telefona numuru, viņa piekrīt nebraukalēt šurpu-turpu.
Jā, par futbolu runājot – man esot necerēti paveicies!;) Piektdien, manā pēdējā Gruzijas dienā, ir „Kazbegi” čempionāta finālmačs, kurā Zestafoni spēlē ar „Ameri” no Tbilisi!...;)